Šī ir Tomasa Adisa otrā opera. Pirmā bija ekstravaganta kameropera ar kabarē elementiem Powder Her Face/Piepūderē viņas seju jeb Pūderis uz viņas sejas (2005), tās galvenās varones prototips ir Ārgailas hercogiene Mārgareta (1912-1993) - slavena uzdzīvotāja ar neremdināmu seksuālo apetīti. Pašlaik Tomass Adiss komponē savu trešo operu, kuras pamatā ir Luisa Bunjuela filma Eņģelis iznīcinātājs.
Vētra tiek uzskatīta par Šekspīra pēdējo lugu, un tajā ir daudz muzikālu atsauču, šā darba varoņi savulaik iedvesmoja Pērselu, Čaikovski, Sibēliusu un Berio. Tomasa Adisa operas libreta autore ir austrāliešu dramaturģe un dzejniece Meredita Oksa, kura pārvērtusi Šekspīra rindas par dziedamiem pantiem mūsdienu angļu valodā - tie ir uzticīgi oriģināldarba garam un ļauj pasniegt drāmu koncentrētā, dinamiskā veidā, skaidro komponists. Vētras pasaules pirmizrāde notika 2004. gadā Londonas Karaliskajā operā. Vēlāk tā tika iestudēta Santafē operā ASV un divos teātros Vācijā.
Jaunākais uzvedums, ko veidojis Robērs Lepāžs, ir Ņujorkas Metropolitēna operas, Kvebekas operas un Vīnes Valsts operas kopražojums. Prospero atveido britu baritons Saimons Kīnlisaids, kurš dziedāja pašā pirmajā iestudējumā Londonā un kura balsij ir veltīta šī loma. Latvijas klausītāji īpašu uzmanību var pievērst prinča Ferdinanda lomas tēlotājam Alekam Šrāderam - ASV dzimušam latviešu izcelsmes dziedātājam.
Vētras maģisko sižetu Robērs Lepāžs pasniedz kā mākslinieciskā priekšnesuma metaforu: izrādē burvis Prospero, likumīgais Milānas hercogs, kļūst par XVIII gadsimta Milānas teātra La Scala impresāriju - šā teātra kopiju viņš ir uzbūvējis uz salas, kur kopā ar meitu Mirandu nokļūst pēc padzīšanas no dzimtās pilsētas. Katrs no trim operas cēlieniem ļauj ieskatīties teātra darbībā no dažādām perspektīvām: kas notiek uz skatuves, skatītāju zālē un aizkulisēs. Operas vizuālajā stilā savienojas salas aborigēnu kultūra ar itāļu baroku.
Vētra Ņujorkā skan paša komponista vadībā. 41 gadu vecais londonietis Tomass Adiss regulāri diriģē ne tikai savas operas, bet arī Igora Stravinska Dīkdieņa piedzīvojumus, kuru viņš uzskata par visu laiku labāko operu angļu valodā. Tomass ir arī spilgts pianists un bieži uzstājas koncertos.
Intervijas komponists sniedz daudz retāk nekā koncertus, tāpēc visiem, kuri interesējas par viņa radošo pasauli, varu ieteikt tikko iznākušo grāmatu Thomas Adￃﾨs: Full of Noises, kurā apkopotas Tomasa Adisa sarunas ar mūzikas kritiķi Tomu Sērvisu. Grāmatā skaņradis atklāj, kāpēc viņš mīl Bēthovenu un Janāčeku un kas viņu tracina Vāgnera, Mālera un Britena daiļradē.
Komponists uzskata, ka opera pēc būtības ir absurda pilns mākslas žanrs: «Jo vairāk absurda, jo labāk. Operas, kuras cītīgi kaut ko vēsta, sludina kādu ideju vai ideālu un cenšas par kaut ko pārliecināt, jo īpaši politiskā kontekstā, ir absurdas negatīvā nozīmē. Operām ir jābūt absurdām tādā ziņā, lai tās kļūtu patiesākas par realitāti.» Arī koncerti ir absurdi: «Ko mēs te darām? Ko dara visi tie mūziķi? Taču operā šis absurds sper soli tālāk - ar visu skatuves varoņu iedomāto psiholoģismu. Grūti noticēt, ka varoņiem ir raksturīgs psiholoģisms, ja tikai tas nav pārliecinoši iekodēts mūzikā. Psiholoģiskas problēmas pašas par sevi nav pietiekami spēcīgs balsts, lai uzturētu visu muzikālo struktūru. Šī ir mana galvenā problēma attiecībās ar Vāgneru. Savukārt Janāčeks, kuru es mīlu, to atrisina citādi. Piemēram, operā Jenufa ļaunā pamāte iemet Jenufas zīdaini dīķī. Kad atklājas viņas noziegums, uzreiz skan iespaidīgs kora dziedājums. Tas šķiet absurdi: mēs neredzam ne zīdaini, ne dīķi, taču šāda muzikālā reakcija ir nepieciešama, jo tas ir seismisks harmonisks notikums, kas «rada» šo zēnu dīķī. Gaismu partitūrai un režijai jāseko līdzi šai harmonijai - ir jādara tas, ko saka mūzika, nevis drāma.»
Tomass Adiss uzskata, ka Vāgnera operās ir pārāk daudz psiholoģisma, kuru viņš raksturo kā nogurdinošu, naivu un vāciski virspusēju: «Es neuzskatu Vāgnera mākslu par organisku. Vāgners ir kā piepe, kā pelējums. Viņa mūzika aug nedabiski. Tā neaug simfoniski, neaug atbilstoši muzikālajai loģikai - tā aug parazītiski. Tajā jūtama laboratorijas atmosfēra. Vāgnera daiļradē loģika ir filozofiska vai psiholoģiska, tā nav muzikāla. Tas ūdens ir duļķains. Man pašam notis ir kā eņģeļi, tie ir nevainīgi. Taču tajā brīdī, kad Vāgners pieraksta kādu noti, tā ir spiesta simbolizēt kaut ko ekstramuzikālu, kaut ko ārpus mūzikas. Viņa metaforas nav muzikālas. Vāgneram katra nots ir politiska, un mani tas atgrūž.»
Tomasa Adisa Vētra tiešraidē no Metropolitēna operas būs skatāma Kino Citadele 10.XI plkst. 19.55.