Iztēlē savu tēvu redzu puķu vai sakņu dārzā.
Mans tēvs Pēteris Mednis bija vairāku Gulbenes rajona skolu direktors. Un visur, kur vien strādāja, izveidoja puķu dārzu. Kā īsts dārznieks Pēteris Mednis audzēja arī dārzeņus, sevišķi labi viņam padevās ķirbji. Dzelteni, zaļgani, svītraini, raibi - tie gozējās saulītē.
Ķirbju pavēlnieks
Ķirbjus viņš dāvināja kaimiņiem, un no tiem kaimiņi savukārt raudzēja vīnu.
Tēvs mums pašiem, viesiem un citiem labiem cilvēkiem piedāvāja gan ceptus, gan vārītus, gan svaigus ķirbjus. Galdā tika celtas ķirbju un kartupeļu zupas, otrajā ēdienā tēvs pasniedza ceptus, apviļātus visādos labumos, arī ķirbju biezeni, bet desertā uz mūsu galda bija ķirbju ķīselis vai svaigs ķirbis, sarīvēts ar uzsildītu medu.
Un vēl - tēva kroņēdiens bija marinēti ķirbji.
Pilnveidoties vispilnīgāk
Kādreiz tēvam iebildu: tev vajadzēja mācīties par dārznieku. Viņš tomēr atbildēja, ka darbs skolā viņu pilnveidojis vispilnīgāk.
Ne velti viņa trīs meitas Inta, Astra un Maija bija teicamas skolotājas. To spilgti pierāda arī sarakste ar Siltāju skolas skolotāju, tēva audzēkni Gunu Eglīti. Tā notika pēc atgriešanās no Sibīrijas - Tālajiem Austrumiem.
«Man ir liels prieks jūs atkal apsveikt, šoreiz kā mācību pārzini. Cik atceros, tad noteikumos bija teikts, ka mācību pārzinis atbild par mācību un audzināšanas darbu skolā. Atbildīgs uzdevums. No jums lielā mērā būs atkarīgs skolas darbs, noskaņojums, vispārīgi sakot, skolas gars.
Uzturēt možu, veselīgu noskaņu skolā, labu sadzīves garu - tas ir grūtāk nekā labi pasniegt stundas, jo tas prasa pastāvīgu, neatslābstošu uzmanību, prasa būt vienmēr trauksmes stāvoklī,» liecina sarakste jau nodzeltējušās vēstuļu lapās.
Galvenais - kalpot skolai
Tēvs Gunai vēstulē raksta: «Es Jūs atceros vienmēr kā skolnieci, tamdēļ neņemiet ļaunā, ka sākšu Jūs pamācīt: prasiet, neatlaidīgi prasiet no skolotājiem, lai arī viņi visi būtu pastāvīgi, neatslābstoši nomodā par labu skolas garu.
Lai arī viņi visi tiešām apzinātos, ka galvenais viņu dzīvē ir kalpot skolai, skolēniem, audzināt veselīgus augstākās morāles cilvēkus, neradīt visdrausmīgāko pasaulē - brāķa cilvēku.
Šai prasībā pret skolotājiem lai Jūs nepazītu nekādu liberālismu.
Varbūt grūti? Par to Jums maksā algu.
Bet gavenais - to no Jums prasa Jūsu audzēkņi. Viņi visi grib izaugt par vērtīgiem, krietniem cilvēkiem. Jaunās sirdis alkst pēc lieliem darbiem.
Pelēkās ikdienas atmosfērā rodas brāķis. Pārāk daudz vēl skolās audzināšanas darbā formālisma, tamdēļ rodas brāķis. Skolā milzum daudz pulciņu, viņi visi kaut ko dara - formāli. Nepielaidiet Siltāju skolā audzināšanā formālismu!
Jūs rakstāt, ka cerot, ka kādreiz es apmeklēšot savu veco skolu. Gribētu gan.
Gribētu satikt savus bijušos skolēnus, viņu vecākus. Sevišķi gribas redzēt dārzu. Žēl tikai, ka viņu nepabeidzu, ka viņu nebija iespējams remontēt...»
Mans tēvs Pēteris Mednis dažreiz jautājis sev: «Vai bij vajadzīgs stādīt tādu dārzu? Atbilde: bija.»