***
Rudenī sāku iet Īvandes skolā. Tā bija vienklasīga pagastskola ar trim nodaļām, skolotājs bija Šetlers. Pēc diviem gadiem arī Īvandes skolu pārskaitīja par ministērijas skolu ar divām klasēm un sešām nodaļām. Tad bija ap septiņdesmit skolēnu. Kad aizgāju pieteikties Īvandes skolā, skolotājs Šetlers brīnījās, ka es ar tik sliktu liecību esmu pārcelts uz nākošo nodaļu. Viņš sāka mani eksaminēt krievu valodā, pie kam vasarā ganu gaitās viss iemācītais bija izkūpējis, tomēr šo to arī atbildēju, un viņš nebija skaidrībā, ko ar mani darīt, atstāja to izlemt tēvam. Tēvs teica, lai palieku otru gadu pirmajā nodaļā.
Īvandes skolā mācījos četras ziemas, tas ir, līdz vācieši Pirmajā pasaules karā okupēja Kurzemi. [..] Kad skolu pārdēvēja par ministērijas skolu, tad no trešās nodaļas visas mācības notika krievu valodā, izņemot latviešu literatūru un ticības mācību. Lai ātrāk ielauzītos krievu valodā, skolēniem, sākot ar trešo nodaļu, vajadzēja runāt tikai krieviski. Lai nevarētu vai nerunātu latviski, ieveda medāli: apaļā kastītē ielikts papīrs ar uzrakstu «Govori po russki.» No rīta skolotājs slepus noklausījās, kas runā latviski, tam iedeva medāli, bet vakarā atprasīja: «U kovo medaļ?» Pie kā atradās, tam papildus vajadzēja iemācīties kādu dzejolīti vai citu uzdevumu. Vakarā no medaļas bija grūti tikt vaļā, jo tad visi centās runāt krieviski. Iemācīties es varēju samērā labi, pirmajā un otrajā nodaļā biju starp pirmajiem, trešajā un ceturtajā - pa vidu. Biju diezgan liels dauzoņa, un, lai mani savaldītu, bibliotēkā lika lasīt grāmatas, ko arī labprāt darīju. [..]
Mācības skolā 1915. gada aprīlī pārtrauca karš. Līdz ar to beidzās mana sistemātiskā izglītība. Dzīve mūsu ģimenei tajā laikā nebija viegla, jau bijām pieci bērni. Visai ģimenei nācās daudz strādāt. Bieži apskaudu kalpu zēnus, tiem ganos nebija jāiet, varēja iet skolā vai citādi interesanti pavadīt vasaru. Muižas kalpu bērni reti gāja pie saimniekiem ganos, saimnieku gani bija no trūcīgiem pilsētniekiem. Dzīve toreiz zemniekiem un strādniekiem bija grūta, bet ne tik grūta, kā tagad raksta un stāsta. Darba laiks garš, darbs grūts, jo visu vajadzēja darīt ar rokām, mašīnas bija tikai retam zemniekam. [..]
Cilvēku tiesības un personīgās brīvības neaizskaramība bija lielāka nekā tagad pie komunistiem. Pase bija katram vīrietim, sievas un bērnus līdz pilngadībai pierakstīja vīra pasē, nezinu, kā bija neprecētām sievietēm. Ārzemju pasi visi pilsoņi, ja neatradās zem izmeklēšanas, varēja dabūt katrā laikā. [..] Daudzi tanī laikā aizbrauca uz Ameriku, tur sapelnīja naudu, tad atgriezās un pirka īpašumus. Pēc Piektā gada revolūcijas apspiešanas daudzi latvieši bēga uz ārzemēm, lai izvairītos no represijām, it īpaši inteliģence, un guva tur lielāku un vispusīgāku izglītību un politisku pieredzi.
(Turpinājums 19. septembra numurā)