(Fragmentu publicējuma turpinājums.)
Tēvu pret paša gribu antfošers bija iecēlis par pagasta vecākā palīgu. Lai nenokaitinātu baronu, viņš to amatu arī pieņēma un pildīja. Tas nāca pagasta iedzīvotājiem par labu, jo barons bija ļoti labs cilvēks un sava pagasta cilvēkus visur aizstāvēja, pat pavēstīja tēvam, kad paredzēta lopu un labības inventūra, lai tēvs padotu ziņu zemniekiem un tie lieko noslēptu. Tāpat viņš saviem kalpiem natūras nodokli nedeva pēc vācu normām, bet pēc līguma. Pēc likuma strādniekiem vajadzēja izdot tikai pēc normām paredzēto, bet pārējo nodot valdībai un saņemto naudu atmaksāt strādniekiem. Atmaksa, salīdzinot ar tirgus cenām, bija ļoti niecīga. Dažas dienas pēc ienākšanas Kuldīgā lielinieku regulārās armijas daļas aizbrauca un aizjāja sturmēt Ventspili. Tur atradās ap 200 vācu zaldātu, laikam bija jaunformēti no vietējiem vāciešiem, lai turētos pretī lieliniekiem. Tanī laikā no lieliniekiem neieņemtos apvidos tādus formēja, bez tam vēl bija dažas krievu virsnieku vienības zem kņaza Līvena vadības. Ventspili ieņēma bez kaujas. Vācieši gribējuši aizbēgt ar kuģīti, bet lielinieki viņus pārsteiguši, kuģīti nav varējuši iedarbināt un padevušies gūstā. Lielinieki viņus sadzinuši tukšās mājās un pievakarē visus apšāvuši. Pēc tam pilsētnieki līķus izģērbuši kailus. Runāja, ka viens no vāciešiem - it kā Ēdoles mežkunga Tešnera dēls - bijis tikai paģībis un, kad kāda sieviete viņam centās novilkt gredzenu, nācis pie samaņas un aizbēdzis. Kādu dienu pie mums atnāca kaimiņš no Mežnieku mājām. Viņam bija divi dēli: Miķelis un Fricis, viens bija atgriezies no gūsta, otrs no Krievijas, arī bijis lielnieciski noskaņots, toreiz vairākums latviešu vienkāršo cilvēku bija lielnieciski noskaņoti. Manā izpratnē viņiem nebija skaidrības par lieliniekiem un to mācību. Pēc būtības viņu pārliecība atbilda īstai demokrātijai, kāda izveidojās Latvijas laikā. Mežnieks stāstīja, ka bijusi strādnieku sapulce, spriests par lopu un labības sadabūšanu bezzemniekiem, tāpat teikts, ka vācieši Latvijā esot tikai bandas, kas izklīdušas un bēgot. Lielinieki paspēja apcietināt vairākus cilvēkus un dažus arī nošāvuši, runāja par 16, starp tiem arī bijušais Īvandes melderzellis Indriķis Gebauers it kā apvainots par vācu spiegu. Apsūdzētājs bijis Klinču Kārlis, kurš arī bija iestājies jaunformētajā lielinieku armijā. Patiesībā nodevis aiz greizsirdības vienas meičas dēļ. Es Gebaueru labi pazinu, viņš bija glīts jaunietis, labi runāja vāciski, sapņoja par izglītības turpināšanu, spiegs viņš nevarēja būt. Man par to stipri sāpēja sirds, un es biju ļoti satraukts. Gebauers bija mazturīga kalpa dēls. Vēl runāja, ka pirms šo cilvēku nošaušanas priekšnieki griezušies pie brīvprātīgajiem ar uzaicinājumu: kas būtu ar mieru nošaut kontriķus, un visi atbildējuši vienbalsīgi: «Es.» Nezinu, cik tā ir patiesība. Otrā dienā pie mums atnāca ļoti satraukti abi Mežnieku māju dēli un stāstīja, ka Kuldīgu rīta agrumā bez nopietnas pretošanās ieņēmuši vācieši, visi brīvprātīgie padevušies gūstā un visus bez žēlastības šaujot nost. Ziņa bija ļoti satraucoša, jo pie masu slepkavībām kuldīdznieki nebija pieraduši. Ziņa izrādījās patiesa. Zem pieredzējušā vācu ģenerāļa fon der Golca no baltvāciešiem un muižniekiem bija saformējušās landesvēra vienības, ātri apmācītas, visu vajadzīgo apbruņojumu un apģērbu saņēmuši bagātīgi no okupācijas karaspēka, pārgāja prettriecienā. Skaitliski viņu bija daudz mazāk par lieliniekiem, bet viņiem bija laba disciplīna un bruņojums. Bez tam viņi cīnījās uz dzīvību un nāvi, jo citas izejas viņiem nebija. Ar lieliniekiem viņi apgājās ļoti zvērīgi, bez kādas izmeklēšanas šāva nost, vajadzēja tikai kādam pateikt, ka tas ir komunists, tūliņ nošāva.
(Turpinājums 31. oktobra numurā)