Izvešana notika ar zirgiem uz šim nolūkam speciāli konstruētām ragavām. Laukuma vienā malā bija pievilktas sliedes, uz tām padeva vagonetes, un pievestos kokmateriālus krāva tanīs. Katru vakaru pienāca lokomotīve ar tukšiem vagoniem un pilnos aizveda. Var iedomāties, kāda bija darba ražība, ja lielākā daļa no šiem cilvēkiem nebija strādājuši fizisku darbu un nebija nedz cirvi, nedz zāģi turējuši rokās, īpaši igauņi. Starp latviešiem tādu bija mazāk, bija daudz laucinieku un tādu, kas jaunībā strādājuši fizisku darbu.
Darba kārtība arī bija citāda nekā Latvijā, šeit bija vairāk darba posmu un citādi uzskaites veidi. Pirmais posms cērtamo laukumu atbrīvoja no pameža, tad stigu iztīrīšana jeb ceļu ierīkošana koku izvešanai. Šos darbus arī skaitīja ciršanas normās, un ar tiem normu izstrādāt nebija grūti. Bet pamatdarbā, tas ir, ciršanā un izvešanā, lai izstrādātu normu, vajadzēja būt labi iestrādājušamies un spēcīgam strādniekam.
Es kā speciālists tūlīt sapratu, ka no ciršanas jāizvairās, bet jāiekārtojas tā, lai vairāk iznāktu tīrīšanas darbu un mazāk ciršanas darbu, jo tie prasīja daudz spēka un enerģijas. Darbu vadītājs Maltkins, lai gan koktirgotāja dēls, no darba organizēšanas un koku uzmērīšanas neko nesajēdza, un es viņam pirmās dienas izpalīdzēju un ierādīju, kā tas jādara. Viņš man piedāvāja, lai ejot viņam par palīgu. Es atteicu, jo tad vēl uzskatīju zem sava goda palīdzēt izdzīt sev līdzīgos vergus. Vairākums gan tā nedarīja, līda kā mācēdami, lai tikai tiktu pie vieglākas šeftes.
Pirmajā dienā bija šāds kuriozs - divi saimnieki, Osis no Lazdonas un otrs, kuram vārdu neatceros, no Kalsnavas, - divatā bija izcirtuši tikpat, cik visa igauņu brigāde - 25 cilvēki. Maltkins to apstrīdēja un pastāvēja, ka nav pareizi uzmērīts. Tika pārmērīts un pārbaudīts, izrādījās, ka tā tiešām ir.
Lēģera priekšnieks par šiem varoņiem bija sajūsmā un lika viņus piekārt pie goda dēļa un izsniegt papildu porcijas zupu un maizi, Osi nozīmēt par brigadieri, bet otru - par desmitnieku. Vēlāk es tiku iedalīts Oša brigādē. Osis bija ļoti labs cilvēks, viņš sarakstīja dažādus blakus darbus, kas nebija darīti, un viņam normas iznāca. Tā es vienu dienu nostrādāju pāris stundas, un viņš sarakstīja blakus darbus divas normas un vēl trešo normu no iepriekšējā dienā jau nocirstām un pieņemtām kārtīm. Otrā dienā man kā gratifikāciju pasniedza papildu misku ieskābas zirņu putras, ko atdevu bijušajam Saikavas policijas kārtībniekam Purvlīcim, kuram gāja diezgan grūti. Viņš bija iedalīts vedējos, un visu dienu vajadzēja būt uz kājām, izcirstos kokus ar zirgu un koka ragavām vedot pie dzelzceļa, kā arī velt baļķus. Viņš vakaros bija izsalcis un ļoti noguris. Vēlāk es tiku iedalīts cirtēju grupā, kur nācās jau stipri vairāk pastrādāt, lai izcirstu normu, bet tā kā spēki vēl nebija izsīkuši un koki visi bija nokaltuši ar maz zariem (agrāk milzu degums), tad to vēl varēja.