Nedēļa iesākās burvīgi: piemēram, virkne augstu un visnotaļ racionālu amatpersonu, komentējot Margēvičas rakstu par Drošības policiju, aci nepamirkšķinot lietoja saturiski absolūti bezjēdzīgu vārdu savienojumu «melīgi fakti». Tad pienāca trešdiena un partiju pārstāvju kāpšana tribīnē, lai, tā teikt, pēdējo reizi saslavētu savu kandidātu Valsts prezidenta postenim. Prezidentam ir «jāiedvesmo», viņš «iemieso vēstījumu», «izrāvienu» un vēl, un vēl. Vai nu - vai nu.
Daļēji to var saprast - žanrs prasa pateikt ko vairāk par dažiem vārdiem («mūsu kandidāts ir labs, un viss»), tomēr vai šīs retorikas piekopēji - t. sk. ne tikai politiķi - apzinās, kāds uzstādījums šādi tiek kultivēts? Šo uzstādījumu īsi var aprakstīt tā: ja Saeima ievēlē «pareizo» prezidentu, sabiedrība ir iedvesmota, vienota utt. Ja «nepareizo» - atvainojiet, piedodiet, ko no mums (sabiedrības) var prasīt? Prezidentu tak ievēlēja «nepareizo»! Kas tā par sevis kā indivīdu pašnoniecināšanu, netieši paužot, ka bez «pareizā» prezidenta mēs kaut ko nevaram? Kas tās par neapzinātām totalitāras domāšanas izpausmēm un atbildības no sevis noņemšanu?
Turklāt šis fokuss uz vienu cilvēku vispār ir dīvains. Katram no mums - atbilstoši profesijai un interešu laukam - gadās reizes, kad, kā mēdz teikt, nolaižas rokas un viss pieriebjas. Par laimi (ceru!), vairākums no mums šādos brīžos arī atceras kādu šajā zemē dzīvojošo vai tai citādi piederīgu - vienam tas būs sportists, citam mūziķis, vēl citam kāds paziņa -, par kuru domājot mēs secinām: «Nav viss tik draņķīgi, jāsaņemas!» Domāju, ka ļoti reti cilvēks, kurš mūs šādi iedvesmo, atdod dzīvesprieku, ir Valsts prezidenta posteņa ieņēmējs. Un tas ir tikai loģiski un nav arī konkrētā prezidenta vājuma pazīme. Vienkārši sarūgtinājumi gadās atšķirīgās jomās, līdz ar to arī, ja drīkst tā teikt, garastāvokļa uzlabotāji ir dažādi.
Piemēram, brīžos, kad vietējās t. s. intelektuāļu aprindas man sāk likties mūžīgi depresīvas un vienlaicīgi paviršas, es padomāju par izdevēju Jāni Ogu, vēsturnieci Vitu Zelču vai dzejnieku Uldi Bērziņu, un, pag, viņi taču saglabā zinātkāri un enerģiju! Brīžos, kad draugi «nacionāļi» vai draugi kristieši sāk likties pārāk sekli, visu atšķirīgo bargi tiesājoši, atceros mācītāju Kasparu Simanoviču vai filoloģi Janīnu Kursīti-Pakuli. Pieļauju, ka lielai daļai lasītāju šie uzvārdi neko neizsaka, bet tur jau tā sāls. Tieši tāpēc, ka mēs esam dažādi, pozitīvo emociju nesēji (nu nepatīk man vārds «iedvesmotāji»...) katram mums savi. Pozitīvās emocijas ir kaut kas ļoti personisks - kāpēc lai tās būtu kaut kā kolektīvi iespīlētas vienā amatpersonā?