Viņam uzticēta galvenā vīriešu loma jauniestudējumā, kas sirsnīgi, saviļņojoši un arī humorpilni vēsta par latviešu dzīvi bēgļu nometnē Vācijas mazpilsētā pēc Otrā pasaules kara. Pirmizrādei tieši Lāčplēša dienā, 11. novembrī, koncertzālē Rīga (Zinātņu akadēmijas ēkā) plkst. 19 sekos izrādes Ventspilī (13.XI), Liepājā (14.XI), Valmierā (15.XI) un Jēkabpilī (16.XI).
«Andrejs ir bijušais leģionārs, kuram, dodoties bēgļu gaitās, nācies atstāt līgavu Latvijā, zaudējot cerības viņu vēl kādreiz ieraudzīt. Eslingenā viņš mēģina pielāgoties pieticīgajiem dzīves apstākļiem un dibināt jaunas attiecības. Tā nu sagadās, ka viņa Latvijas mīlestība tomēr ierodas Eslingenā,» Juris Jope ieskicē sava varoņa, mīlnieka tēlu. Tajā arī jāatklāj, ko cilvēks ir gatavs darīt, kad viņš zaudē cerības. «Ritmane nav noslogojusi lomu ar vokālu sarežģītību, taču melodijas ir ļoti plūstošas. It kā vienkāršas un tajā pašā laikā ģeniālas, ar jūtami holivudisku instrumentāciju,» pēc aktiera domām, šī mūzika lieliski saskan ar atšķirīgo skatījumu uz latviešiem, kuri, izrādās, pat uz drūmām lietām spēj paskatīties no labās puses. Eslingenā, kuru Legzdiņa vecāki sauca par «mazo Rīgu», visu laiku nācies ēst vienveidīgu pārtiku, taču viņi nebēdāja: ir, ko ēst, tātad normāli dzīvojam! Ar gandarījumu aktieris uzsver, ka iestudējumā piedalās daudz labu, pieredzējušu aktieru - tādi kā Valdis Lūriņš, Raimonda Vazdika, Juris Kalniņš, Mārtiņš Vilsons.
Jurim Jopem Eslingenas pirmizrāde seko titullomām tikko, sestdienas vakarā, pēdējo reizi nodziedātajā rokoperā Lāčplēsis un jaunajā mūziklā Cukurs. Herberts Cukurs, ar kuru apceļotas vairākas Latvijas pilsētas. «Šīs, tāpat kā Tonijs mūziklā Vestsaidas stāsts (Liepājas teātrī) un Kvazimodo Parīzes Dievmātes katedrālē (Nacionālajā teātrī) ir lomas, kuras nevar vienkārši atnākt un nodziedāt, vienmēr jābūt emocionālajā, fiziskajā un vokālajā formā,» atzīst mākslinieks, kurš iepazīts un strauji uzmirdzējis muzikālo izrāžu aktiera ampluā. Līdz šim viņš strādājis neparasti intensīvi un ražīgi, bet turpmāk uz skatuves parādīšoties krietni retāk, jo ir atgriezies studenta statusā. Iemesls? Sapnis kļūt par opersolistu.
«Mācos Latvijas Mūzikas akadēmijā vokālistos, 2. kursā pie Krišjāņa Norveļa. Primāri esmu students un visu citu cenšos pakārtot šim attīstības ceļam. Tāpēc šogad esmu brīvmākslinieks.» Jurim Jopem prognozē dramatiskā tenora nākotni, pirmā iespēja, debija Operā, gaidāma jau pavasarī ar mazu lomu Dž. Pučīni Manonas Lesko jauniestudējumā. Taču viņš zina, ka «kļūt par operdziedātāju ir ļoti smags darbs, un ir ļoti sarežģīti vienlaikus dziedāt citās manierēs - rokoperās, mūziklos. Protams, ir arī jāpelna nauda, jāuztur ģimene, esmu jau divu bērnu tēvs, tāpēc nevaru pavisam aiziet no skatuves. Bet, ja man būtu iespēja nedarīt neko citu, kā tikai sēdēt klasē un mācīties, strādāt pie vokālās disciplīnas, es to darītu».
Tomēr Eslingenā Juris Jope ir iekšā «ar sirdi un dvēseli: daru maksimumu, bet turpmāk galvenais būs izmēģināt spēkus Operā - mūzikas augstākajā, pilnasinīgākajā formā. Laikam slikts tas kareivis, kurš negrib būt ģenerālis», viņš komentē dedzīgo vēlmi būt uz operas skatuves. To nenoslāpē tas, ka «dramatiskais tenors ir vīrišķīga, bet necilvēciska balss. Tā prasa milzīgu darbu, disciplīnu. Tāpēc ir maz dziedātāju, kuri spēj vairāk par 15 vai 20 gadiem būt uz skatuves pasaules līmenī: pāris gados uzzied kā zvaigznes un pazūd. Bet ir arī «dzelzs cilvēki», kā Plāsido Domingo. Manas autoritātes ir arī jaunie: Jonass Kaufmans, Roberto Alaņja un mūsu Aleksandrs Antoņenko. Daba man devusi dotumus, kas paver iespēju mēģināt kļūt par augsta līmeņa vokālistu. Mācos un daru, bet tikai laiks rādīs, vai spēšu».
Paralēli mākslai diemžēl nākas pelnīt iztiku. «Domāju, ka ar uguni neatradīs aktieri, kuram patīk vadīt vidējas kvalitātes korporatīvos pasākumus vai ierunāt podu vai veļaspulveru reklāmas. Ejot uz teātri, domāju, ka tas būs mans pamatdarbs un nevajadzēs meklēt blakuslietas izdzīvošanai. Bet, trīs gadus strādājot Nacionālajā teātrī, sapratu, ka ar teātri naudu nopelnīt nevar. Turklāt tas ir liels konveijers: iestudējumu ir daudz, un slodze nav adekvāta samaksai. Aktiera profesija ir jāmīl līdz saknēm, bet es noguru, un kļuva bail izdegt, pazaudēt dzirksti acīs. Protams, es gribētu nospēlēt kādu psiholoģiskā teātra darbu, taču zinu, ka uz diviem krēsliem nav iespējams apsēsties. Ceļš tagad ir skaidrs. Bet to, vai uz operas skatuves jutīšu piepildījumu, redzēšu tikai tad, kad tur būšu.»