Nereti ir dzirdēts konstatējums, ka latvieši ir individuālisti, labi «otrā plāna izpildītāji», bet pašiem iznākt priekšplānā un veidot savu valsti, aizstāvēt savas vērtības sagādā grūtības. Arvien gaidām jaunas «atmodas», jo pēc tam pastāvīgi «aizmiegam». Mums katram ir tiesības uz savu viedokli, bet ir jātiek skaidrībā par pamatjautājumiem, par kuriem būtu jāvienojas.
Kādas vērtības nākotnei paņemt no vēstures? Nav iespējams izmainīt vēstures faktus, jo tie jau ir notikuši. Publiskajā telpā ir izteikta doma, ka latviešiem «daudz lietu grozās» ap upuriem un kapiem, bet kalendārā ir daudz sēru dienu. Kā minēja diskusijā, tas atainojas arī pieminekļos - tiem daudzviet ir zemu noliektas, nevis paceltas galvas; mēs biežāk «svinam upurus, nevis svētkus, panākumus un uzvaras». Atcere un piemiņa ir nepieciešamas, bet ir arī jāvirzās uz priekšu nākotnē.
Šķiet, ja pēc 20 atgūtās neatkarības gadiem joprojām nav skaidras nācijas galvenās vērtības, tad nevar kļūt arī skaidrs, kādi ir bijuši nācijas pozitīvie sasniegumi. Par maz runājam par pozitīvajām vērtībām. Tomēr šodien, domājams, kļūst arvien skaidrāks, ka galvenie sasniegumi nebūs bijuši ne autoritārisms, ne traģiskā cīņa citu valstu armiju sastāvā u.tml. norises, kurās Latvijas iedzīvotāji ir bijuši drīzāk notikumu objekti, nevis subjekti.
Latvijas brīvības cīņu piemiņa ir svarīga, tomēr jāatzīst, ka gaisotni Latvijā pašlaik joprojām vairāk ietekmē Otrā pasaules kara sekas, kuras saistās ar valstiskās neatkarības zaudēšanu.
Katras valsts un tautas vēsturē ir dažādi vērtējami notikumi, un diemžēl ir bijis vērojams viss notikumu dalībnieku iespējamās rīcības spektrs. Bet svarīgi ir tas, kādas vērtības no vēstures mantojuma apzināmies un pieņemam nākotnei. Tas nenozīmē vēstures kādas «neizdevīgās» daļas aizmiršanu vai selektīvu pieeju vēstures faktiem. No pieļautajām kļūdām ir jāgūst arī vēstures mācības. Piemēram, tā nežēlīgā mācība, ka Otrajā pasaules karā abas karojošās lielvaras latviešu patriotismu izmantoja savās interesēs, bet tādēļ vien Latvija neatkarību neatguva. Diskusijā izskanēja doma, ka ir jāmaina paradigma no «kalpu», «cietēju» un «upuru» mentalitātes uz - par savām interesēm un spējām pārliecinātas valstsnācijas mentalitāti. Taču paradigmas maiņa ir sarežģīts process.
Vēsturē ir fakti, kuros, lai gan Latvijas iedzīvotāji ir cietuši zaudējumus pārspēka priekšā, tomēr aizstāvētās vērtības laika gaitā ir izrādījušās paliekošas. Piemēram, Otrā pasaules kara gados Latvijas iedzīvotāji ir ne tikai cietuši no abām totalitārajām varām, bet arī cīnījušies pret tām. Latvijas Demokrātiskā nacionālā pretestības kustība, Latvijas Republikas Ārlietu dienesta rietumvalstīs darbība Latvijas valsts interešu aizstāvēšanā (1942. gadā tā oficiāls iesniegums Latvijai pievienoties antihitleriskajai koalīcijai, ko lielvalstis neatbalstīja). Tomēr - Latvijas kuģu dalība šīs koalīcijas militārās transporta flotes sastāvā. Pašaizliedzīgi cilvēki glāba ebrejus. Vienotu mērķu svarīgumu apliecina arī nesenā pozitīvā vēsturiskā pieredze - kad tauta bija vienota par savu galveno mērķi, tad savu mērķi panāca (valstiskās neatkarības atgūšana).
Par nākotnes vērtībām, šķiet, ir racionāli paņemt tās, kuras Latvijas iedzīvotāji Latvijas labā paši ar saviem spēkiem, savā vārdā un savās interesēs uz savas zemes ir paveikuši, cīnījušies, aizstāvējuši, sasnieguši.
Savukārt, ja valstsnācija ir sašķelta vērtīborientācijas ziņā, ja «no ārienes» tiek ienestas citas vērtības un simboli, tad Latvija nevar atļauties nestiprināt savas vērtības. Jāatceras, ka vērtības nav pašas par sevi saprotamas un uz mūžīgiem laikiem automātiski nodrošinātas un aizsargātas. Ja tās pietiekami neskaidro, par tām nerunā, tad vakuumu aizpilda citi ar citām vērtībām. * LU Latvijas Vēstures institūta vadošais pētnieks, Austrumeiropas politikas pētījumu centra valdes priekšsēdētājs