Atgriezusies Rīgā pēc deviņiem izsūtījuma gadiem, Irma vienu vienīgu reizi mēģināja atsākt skolotājas gaitas, taču nesekmīgi - padomju izglītības iestādes viņas mēlei vairs neuzticējās. Negribat - nevajag, viņa noteica un atrada darbu Vienības gatves Mehāniskajā rūpnīcā, bet pusgadu vēlāk kinoteātrī Liesma iepazinās ar savu nākamo vīru. Ja neļauj skolot svešus bērnus, tad, ja Dievs dos, audzināšu savējos, nodomāja Irma brīdī, kad Osvalds viņu bildināja. Piedzima Dzintars. Kad zēns paaugās, mamma viņu šad un tad ņēma līdzi uz darbu. Tur Dzintariņam patika - visādas metālapstrādes mašīnas, instrumenti un spožas metāla loksnes; onkuļi lodēja dažāda izmēra kannas un tvertnes, grieza skārdu, klapēja un vīlēja, bet, galvenais, ļāva arī puikam parībināt ar koka āmuru pa bleķi. Kad izaugsi, nāksi strādāt pie mums uz rūpnīcu? Jā, es būšu svarīgais kalējs, atbildēja mazais Dzintars. Strādnieks iesmējās, bet puika laimīgs smaidīja, jo juta - lielais vīrs viņa ieceri atbalsta. Vēlāk, jau pieaudzis, Dzintars sev uzdeva jautājumu - ja mamma izspruktu no ziemeļiem un strādātu par skolotāju, vai es būtu kļuvis par kalēju? Vai es maz būtu dzimis? Gatavas atbildes nebija.
Reiz, mazmeitas taujāta par dzīvi izsūtījumā, vecmāmiņa negribīgi teica - grūti, pat ļoti, daždien likās, beigas tup vai aiz katras egles un tik gaida, ka padošos. Raudiens nāca biežāk nekā čurāt gribējās - it īpaši sākumā. Bet, neskatoties uz visām mocībām, tas tomēr bija mana likteņa pareizākais ceļš - es tikai vēlāk aptvēru, ka esmu izmukusi no lieliem sirdsapziņas pārmetumiem. Daudz nejaukāk es justos skolā, izliekoties un pūšot bērniem pīlītes par komunisma ausmu. Tā ka žēlabainus stāstus, Ritiņ, no manis nesagaidīsi. Kas bijis, bijis. Ko tur vairs asaras liet.
Omīte Irma nekad netika pieķerta vaimanājam par dzīves sūrumu un pāridarījumiem, drīzāk pretēji - nepāraudzināma optimiste, kurai, lāgiem piedzīvojot nedienas un likstas, allaž pietika spēka izmest: tas tikai uz labu vai - katram mākonim zelta maliņa. Viņai ne vienmēr piekrita - vispirms vīrs, vēlāk arī dēls burkšķēja, ka neko labu notikušajā ķibelē saskatīt nespēj, bet labi audzinātā vedekla skaļi pretī nerunāja, tikai nopūtās un pie sevis nosprieda, ka izsūtījums vīramātei ne tikai miesas kaites nesis, bet arī prātiņu drusku izsaldējis.
Marita izvelk vecāsmātes blociņu, kurai uz aizmugurējā vāka vēl nav izdzisusi liecība par toreizējo cenu - 2,50 rubļi. Kad piezīmes, vēl neviena cita nelasītas, nonāca Maritas rokās, viņa skumīgi nodomāja, ka, neskatoties uz fabrikā pavadītajiem gadiem, omīte visu mūžu klusībā ir ilgojusies pēc skolas, un, kā rādās, nepiepildīto sapņu kompensācijai ir noderējis papīrs. Varbūt šeit viņa ielikusi to, par ko nekad nerunāja skaļi, kaut ko no dvēseles tumšākajiem kaktiem - aizvainojumu, padomju pedagoģijas kritiku, neapmierinātību ar valdošo netaisnību, zonā pārdzīvoto un izciesto? Un tomēr ne - nodzeltējušajās rūtiņu lapās sarakstītais neliecināja par zudušām cerībām, netaisnības rūgtuma žagu tekstā nemanīja, pārmetumus izglītības sistēmai, kas iztika bez viņas, arī ne.
(Fragmentu noslēgums 26. jūlija numurā)