Šī ir jaunākā no teorijām par Marsa rūsgano nokrāsu. Līdz šim zinātnieki domāja, ka vainīgs ir plūstošais ūdens, kas uz Marsa bijis sastopams pirms vairākiem miljardiem gadu. Taču pēc tam, kad NASA zondes Spirit un Opportunity 2004.gadā paņēma dažādu minerālu paraugus, kosmosa pētnieku domas mainījās. Tagad viņi domā, ka sarkanajai krāsai ar ūdeni nav nekā kopīga. «Tas bija pārsteigums ikvienam,» reakciju uz jauno teoriju zinātnes vortālam Space.com atklāj Džonatans Merisons no Orhūsas Marsa simulāciju laboratorijas Dānijā.
Viņam izdevies izskaitļot mehānismu, kādā erozija pavisam nesenā pagātnē varētu būt sagrauzusi Marsa sārtos minerālus, paceļot gaisā putekļu mākoni. Lai pārbaudītu pieņēmumu, Dž.Merisons kopā ar kolēģiem ievietoja stikla kolbā kvarca smiltis un laida pār tiem vieglu vēju, kāds varētu būt uz Marsa. Viņi noskaidroja, ka ar to pietiek, lai izsauktu eroziju un septiņu mēnešu laikā «nograuztu» aptuveni desmito daļu no smilšu graudiem.
Pēc tam zinātnieki pievienoja kolbas saturam pulverī saberztu magnetītu - dzelzs oksīdu, kāds atrodams uz Marsa virsmas. Tā rezultātā smiltis kļuva aizvien sarkanākas. Kad smilšu graudi mainīja krāsu un satriecās cits ar citu, tie lūza, sadrupinot dažas ķīmiskās saites virs tikko atsegtās virsmas. Kad šīs virsmas nonāca kontaktā ar magnetītu, uz to no kvarca pārgāja skābekļa atomi, veidojot jaunu, izteikti sarkanu minerālu hematītu.