Necila ziņa, tomēr tā atklāj nepieņemamas sistēmas būtību. Kāds autovadītājs jūnija sākumā saņem pārkāpuma protokolu par 80 latu soda naudas piemērošanu, braucot Rīgā ar ātrumu 47 km/h, jo fotoradars kā atļauto braukšanas ātrumu ir norādījis nulle kilometrus stundā. Valsts policijas pārstāve aģentūrai LETA taisnojas, ka kļūdījusies datorsistēma, bet vainīgs esot cilvēciskais faktors - policijas darbinieks lēmuma pieņēmējs, kas neesot pamanījis sistēmas kļūdu.
Vai patiešām ir vainīgs cilvēciskais faktors? Varbūt, gluži otrādi - pie vainas ir tas, ka cilvēciskais faktors ir pazudis un aizstāts ar mašīnas darbu. Cilvēciskais faktors ir nomainīts ar «mašinālo faktoru» un dzīvu cilvēku tagad jau «soda» nedzīvas mašīnas - mašīna fotoradars un mašīna dators. Un arī policijas darbinieki kļūst līdzīgi mašīnām, kas neiedziļinoties mašināli paraksta mašīnu noteiktus pārkāpumus.
Twitter vietne ir pilna ar autovadītāju sūdzībām par to, ka ir saņēmuši sodu par pārkāpumu pat par 1-5 km/h. Savā autovadītāja praksē ne reizi neesmu saskāries ar gadījumu, ka ceļu policists sodītu par ātruma pārkāpumu līdz 10 km/h pilsētā vai līdz 20 km/h ārpus tās. Protams, ceļu satiksmes noteikumi ir jāievēro, un, ja pilsētā atļautais braukšanas ātrums ir 50 km/h, tad no likuma viedokļa - 49 km/h nav pārkāpums, bet 51 km/h ir. Bet pēc būtības?
Var jau būt, ka šaurā Vecrīgas ielā arī 51 km/h ir daudz, bet - vai tukšā nomales ielā pārkāpums par 1 km/h izraisa sabiedrisko bīstamību? Tāpēc ir cilvēks ceļu policists, kas var izvērtēt. Tāpēc vismaz kādreiz ceļu policijas praksē bija paredzēts arī vienkārši izteikt brīdinājumu un novēlēt laimīgu ceļu. Ar ceļu policistu varēja diskutēt, strīdēties, runāt. Fotoradars un dators gan neņem piecīšus, bet arī nerunā un galu galā paņem vairāk. Ne tikai naudas izteiksmē - sistēma, ka mašīna soda cilvēku ir ne tikai pazemojoša, bet arī bīstama patiesi tiesiskai valstij. Mašīnām kastēs ir vienaldzīga lietas būtība, ir svarīga formula. Vai tas ir tiesiskuma princips?
Taisnīgums ir augstāks princips par mašinālu «tiesiskumu». Šīs mašīnas, kas tagad mūs soda, tika ieviestas ar argumentāciju, ka ir ļoti bīstami, ka policists var paņemt piecīti. Piedodiet, bet, manuprāt, cilvēku sabiedrībai ir daudz bīstamāks precedents, ka dzīvu cilvēku soda nedzīva mašīna, nekā tas, ka kāds policists paņem piecīti.
Ja daudzi no mums saskatīja bīstamu brīvības ierobežojumu autortiesību aizsardzības vārdā radītajā ACTA, tad fotoradaru ieviešana ir solis tieši tajā pat virzienā. Mašīna nedrīkst sodīt cilvēku. Diemžēl, tehnoloģiskajai sabiedrībai attīstoties tālāk, būs daudz argumentu, lai tas notiktu. Ir cilvēks - ir problēma, ir robots - nav problēmas?