Tie, kuri izvēlas palikt tur, kur ir, bitēm sāk pievērst arvien mazāk uzmanības, un «liekās» bites aizspieto (bišu saimes spieto, un daļa saimes bišu aizlido). Savukārt tie bitenieki, kuri nolemj darbošanos paplašināt, savas bites kopj, veido atdaleņus, spietot neļauj, un «ganāmpulks» sāk augt.
Līdz ar to biteniekam rodas nākamais jautājums - ko darīt ar saražoto produkciju? Draugu un radu nav daudz, arī kaimiņu skaits ierobežots - jāsāk medu tirgot. Kolīdz biškopis nostājas uz tirgus takas, tā seko nākamā izvēle - tirgot medu tirgū vai pārdot vairumuzpircējam. Ar tirdziņiem viss ir skaidrs, Latvijas Biškopības biedrība vērtē, ka 70-75% medus tiek iztirgots tiešajā tirdzniecībā, «interesantāka» dzīve ir tiem, kas pārdod vairumā.
Viens variants ir pašam kļūt par B2B (Business-to-business) darboni un fasēt medu mazajā fasējumā, un pārdot veikaliem, veikalu ķēdēm un tamlīdzīgi. Daudzi biškopji tā arī dara. Kā piemērus Latvijas Biškopības biedrības padomes priekšsēdētājs Juris Šteiselis min Jāni Sietiņsonu no Kalna Smīdēm, kas ir viens no senākajiem biškopjiem, Arturu Grudovski (pazīstams ar zīmolu Lielvaicēni), Jāni Vainovski (zīmols Meduspils), Tāli Salu (Teiču medus), Lienu Mucenieci (Lienas medus), Lūšu ģimeni (Lūšu medus) un vēl citus biteniekus.
Meduspils saimnieks Jānis Vainovskis teic, ka lielākais izaicinājums ir apjoms, kas nepieciešams lielveikalam un ko parasti mājražotāji nespēj nodrošināt. Turklāt mājražotāji nekad nevarēs konkurēt ar cenu, jo tā cieši saistīta ar darba izmaksām. Savukārt Klēts ir paraugpasākums mājražotājiem. «Klēts cilvēki par saviem stendiem ļoti rūpējas, piestrādā pie pārdošanas. Klēts dažiem mājražotājiem, piemēram, biteniekiem, ir vienīgais ceļš pie pircējiem. Turklāt, ja viens produkta veids beidzas, mēs varam to vairs nepiegādāt. Ar lielveikalu tas neietu cauri,» skaidro J. Vainovskis. Viņš visus savus līgumus slēdz tikai ar Klēti, kas esot ļoti ērti mājražotājiem, savukārt Klēts cilvēki paveic visu saskaņošanas darbu ar lielveikalu. Runājot par Maxima tīklu, bitenieks vērtē, ka šī tīkla pārstāvji varētu vairāk domāt par to, kā tiek izvietoti vietējie ražojumi veikalos.
Tomēr galvenā tirdzniecības līnija ir pārdot vairumā medu uzpircējiem, piemēram, Deiva, Vinnis, Kiin un citiem. «Daži ir senāki, citi jaunāki, dažiem lielāka pieredze, citi vēl aug un attīstās,» uzņēmumus raksturo J. Šteiselis.
Dodas uz ārzemēm
Vēl viens pārdošanas kanāls vietējiem biškopjiem ir medus eksports, piemēram, lielie biškopji savu produkciju pa tiešo pārdod Eiropas medus pircējiem - starpniekiem vai fasēšanas firmām. Grūtāk ir pārdot fasētu medu burciņās ārzemju veikalam, bet arī tas ir iespējams (un jau notiek).
Medus eksports attīstās, un to nodrošina lielo biškopju vēlme visu uzmanību veltīt vienīgi medus ražošanai, jo medus tirgošana ir pavisam cits stāsts. To var nosaukt par zināmu specializāciju, kāds dara vienu, kāds otru, bet trešais abus uzreiz.
Ir biškopji, kas meklē uzpircējus ārzemēs un medu realizē vairumā - visu gada ražu ar vienu sūtījumu. «Šis ir jauns biznesa virziens, tā nopietni par medus eksportu no Latvijas var runāt attiecībā uz 2014. gada ražu un jau nopietnāk par 2015. gada ražu,» teic J. Šteiselis. Jāatzīmē, ka Latvijas Biškopības biedrība 2014. gada rudenī pieņēma darbā speciālistu, kas ar eksporta jautājumiem nodarbojas un palīdz tiem biškopjiem, kuriem ir svešvalodu zināšanu problēmas vai grūtības sazināties ar partneriem, izmantojot modernās tehnoloģijas. Bitenieki teic - ja, esot ārvalstīs kādā tirdziņā, attiecīgajā valodā - franču, vācu, angļu vai citā - spēj pastāstīt par produktu, tad pārdot var ļoti labi.
Biedrība iesaistījās šajā darbā tāpēc, ka medus eksportam ir vēl viens iemesls - nepieciešamība atslogot vietējo tirgu. Nav jau tā, ka medus Latvijā būtu saražots par daudz, tomēr pēdējos gados krietni audzis bišu saimju skaits (pēdējos desmit gados no 60 tūkstošiem līdz gandrīz 100 tūkstošiem bišu saimju) un palielinājies lielo biškopju īpatsvars. Lai arī vietējo medus patēriņu iespējams palielināt, tas ir dārgs process. «Izvēlējāmies vieglāko ceļu - medus eksportu. Turklāt nepieciešamība bija acīmredzama - bitenieki paši vēlējās ar to nodarboties, jo daļa biškopju vairs nevēlas darīt visu, viņi vēlas saražot medu un ātri no tā atbrīvoties,» skaidro J. Šteiselis. Ir bitenieki, kas negrib nodarboties ar mazumtirdzniecību, jo tā ir smaga niša, kas patērē laiku, resursus, arī nodokļu slogs ir lielāks.
Meduspils saimnieks, kas ražo dažāda veida medu, tomēr uzskata, ka galvenajam tirgum jābūt Latvijā un eksports ir tikai papildu ienākumu avots. Lai eksportētu, jātulko un jādrukā papildu etiķetes, jāmaksā loģistikas firmai, un tās atkal ir izmaksas biteniekiem. «Cenšamies ieiet Anglijas un Vācijas tirgū, šobrīd vēl esam izpētes stadijā, čamdām tirgu,» smej J. Vainovskis. Piemēram, Lielbritānijā labi strādā mazais biznesiņš (cilvēku domubiedru grupas, kas sanāk kopā, lai nopirktu viņiem interesējošos produktus), viņi tirgo mazos apjomos, bet bitenieks knapi var izpildīt esošos pasūtījumus. Turklāt Latvijas produktus pērk ne tikai Lielbritānijā strādājošie tautieši, bet tos sāk novērtēt arī briti.
Tikai ar cenu
Uz jautājumu, cik nopietni ar vietējo produkciju konkurē importētais medus, nozares pārstāvji teic, ka zināma konkurence pastāv. J. Vainovskis uzskata, ka importa medus ar mūsu ražojumu konkurē tikai ar cenu, nekāda cita apdraudējuma nav. Sezonā Ķīnas, Argentīnas, Meksikas medus tirgotāji piedāvā tiešām ļoti zemas cenas, un ar tādām «Latvijas bitenieks parastais» konkurēt nevar. Ja ir liels neražas gads un tirgū sāk trūkt vietējā medus, attiecīgi pieaug importa medus apjomi, bet pēc tam dabūt tos atkal vecajos, šaurajos «rāmjos» ir grūti.
Tāpat kā lauksaimniekus, arī pārtikas mājražotājus ietekmē laikapstākļu faktors, un tas tiešām ir liels risks. Laikapstākļi ienes savas korekcijas. Piemēram, aptuveni divām trešdaļām Meduspils produkcijas ir samērā augsta riska pakāpe, jo nevienu gadu nevar droši zināt, cik daudz tieši un vai vispār izdosies konkrēto medu saražot. Piemēram, šogad rudzupuķu un kumelīšu medus gandrīz neesot. «Uz rudzupuķu medu likām lielas cerības saistībā ar eksportu uz Vāciju, jo tur rudzupuķes ir vērtējamas kā nacionālais augs,» skaidro J. Vainovskis.
Var rasties jautājums, kāpēc gan Latvijas biškopji nepārdod savu medu tiem fasētājiem, kas importē medu, - atkristu klapatas ar eksporta un importa darījumiem, un Latvijas pircējs dabūtu kvalitatīvu vietējo medu. Latvijas Biškopības biedrības padomes priekšsēdētājs skaidro, ka tas ir cenas jautājums - importētāju interesēs ir nopirkt ļoti lētu medu (cenā nedaudz virs eiro par kilogramu), bet mūsu biškopji par tādu cenu medu pārdot nevēlas.
Mūsu medus kotējas augstāk par Ķīnas, Argentīnas vai Ukrainas medu, tāpēc ir cerības to pārdot uz ārzemēm. Savukārt fasētāji, kas importē medu, cenšas iepirkt maksimāli lētu medu, bieži vien miksē to ar vietējo medu un tirgū pozicionē kā vidējas cenas produktu.
Jāpiebilst, ka Latvijā ir 2945 bišu dravas un 95 773 bišu saimes, rāda Lauksaimniecības datu centra apkopotā informācija par situāciju šā gada sākumā.