Meitenes un mammas

Kāda izdevuma priekšvārdā dzejnieks rakstījis: «Lellītes Lolītes dzīve un traģiskais gals piedzīvoti un aprakstīti Torņakalnā 1924.g.; pirmajam izdevumam vāku zīmējis un grāmatiņu bagātīgi ilustrējis zīmētājs A.Kronenbergs.» Tie daži dzejoļi, kas vēsta par lellītes traģisko galu, gan izrādē nav iekļauti, un labi, ka tā. Jo tā ir par mazu meiteni, kas savu vienatni izkrāšņo ar lellītēm, zvēriņiem un grāmatām. Tas nekas, ka Raiņa Lolītē bija arī brālītis. Leļļu teātra meitenes - režisore Vija Blūzma un izrādes vienīgā aktrise Dace Vītola savējo veltījušas mazajām meitenēm, kas ļoti vēlas būt «kā mammas», kuras apdara mājas darbus un audzina bērnus. Dace Vītola ar pāris kustībām, atraisot matus vai uzliekot cepurīti, ar mīmikas, plastikas un balss maiņu no «vecās sieviņas» pārtop gan pavisam mazā meitenē, gan jau skolniecē. Tas labi iederas izrādē - rotaļā, kur nav vis kustīgās lelles, bet skaistā lelle no skatloga, kur brīnums rodas no brīnumsvecītēm, bet dzīvnieciņi - no veļas bļodas putām. Māksliniece Anita Znutiņa-Šēve tik vien kā ieskicējusi loga un mājas sienas aprises - tikpat labi leļļu, kā bērnu mājiņas. Tādi dārgi actions kā Leļļu teātra izrādē Nāc pie puikām! nav paredzēti. Te var iemācīties laist lidmašīnītes, ārstēt lelles un dziedāt Arvīda Žilinska dziesmas Raimonda Petrauska apdarē no populārā Veras Singajevskas repertuāra. Rainis droši vien priecātos, ka pat uz retoriskiem viņa dzejoļu jautājumiem bērni nopietni cenšas atbildēt un ka aktrise Dace Vītola neapjūk, lai gan veidu, kā integrēt bērnu līdzdalību, varētu uzlabot. Izrāde sākas kā vecmāmiņas atmiņas par bērnību un turpinās kā mazas meitenes rotaļa, izslēdzot dramatismu pat no tik nopietna starpgadījuma kā mammas mīļākās krūzes saplēšana. Tāpēc bīšanās nedraud pat tramīgiem divgadniekiem. Un, ja uz teātri paņemta līdzi arī lelle vai kāds plīša dzīvnieciņš, pēc izrādes viņus gaida iepazīšanās ar pašu Lolīti.