Nopelniem bagātajai skatuves māksliniecei, pirms pāris gadiem Latvijas Teātra Zelta fondā uzņemtajai vecākajai latvju teātra darbiniecei, Triju Zvaigžņu ordeņa kavalierei Elvīrai Baldiņai šogad augustā būs 93 gadi. Viņas dzīves gājums būtu ietilpināms nopietnā apcerējumā, kur sava vieta būtu Elvīras bērnībai. «Visi smagi strādājām, tāpēc man no mazotnes sastrādātas rokas. Kad uz skatuves bērnus spēlēju, rokas vienmēr centos paslēpt.» Nozīmīga vieta stāstījumā ir aktrises izglītības ceļam un darba gaitām viņas vienīgajā darba vietā Jaunatnes teātrī līdz tā slēgšanai 1992. gadā. Pievilcīgā aktrise ar dzidro balsi kļuva par vairāku paaudžu skatītāju elku, atveidojot garīgi spilgtus, sirsnīgus, drosmīgus, tiešus, draiskus, labestīgus un zinātkārus varoņus. Viņas pēdējā loma uz skatuves bija Sigita amizantajā lugā Gaidīšanas svētki, kurā vecākās paaudzes aktieri spēlēja bērnu lomas.
Pavada tautas gudrība
Kapi par Elvīras Baldiņas dvēseles skatuvi kļuva pamazām: «Neesmu ne izvadītāja, ne apstāvētāja, bet māksliniece, kas smagā brīdī atnākusi pie aizgājēja tuviniekiem. Kapos vienmēr runāju kā aktrise.» Viņa piebilst: «Man patīk tautas dziesmu primitīvā, skaidrā filozofija, jo tā ved uz saprašanu - ja gribam labi dzīvot šajā saulē, smagi jāpūlas, meklējot spēku tieši sevī.» Aktrise smej, ka esot liela dēkaine, kurai piemetusies tautasdziesmas dvēsele - «man visu žēl, un es visus attaisnoju».
Drīz galdā kūp kafijas tases, un aktrise optimistiskā balsī stāsta, ka vēl nesen, pašā ziemas aukstumā piedalījusies kāda aizgājēja izvadīšanā: «Sirds man stipra, bet gūžas trīs reizes operētas. Viegli jau nav - jāstāv kājās, mugura jātur stalti, kapličā auksts, raud tuvinieki, bet es 20 minūtes tautasdziesmas runāju. Pirms tam izprašņāju par aizgājēju, un katram dzīves faktam atrodu savu četrrindi. Uz bērēm taču nenāk sveši cilvēki, tāpēc kapos nav jārunā tukši vārdi.» Elvīra neslēpj saviļņojumu: «Reiz kāda sieviete pēc draudzenes tēva bērēm man teica - esot guvusi emocionālu pacēlumu, ko radīja mans vienas aktrises priekšnesums. Viņa sapratusi, ka dzīves beigas var būt ļoti skaistas un apgarotas, ja to pavada tautas gudrība. Sieviete nekad neesot ne dzirdējusi, ne redzējusi ko līdzīgu. Nu, vai tas nav lielisks atalgojums par manu darbu?»
Vēl nav rimtības
Dzīve Elvīrai gan devusi, gan ņēmusi, gan palaikam arī gauži pāri darījusi, bet rimtības sajūtas sirdī viņai vēl nav. Mazajā divistabu dzīvoklītī ir daudz piemiņas sīkumu - fotogrāfijas, zīmējumi, gleznas, keramikas krūzes un vāzes, dažādi suvenīri. Par katru aktrisei savs stāsts. Remonts gan dzīvoklī nekad nav bijis, kaut aktrise šeit mīt jau četrus gadu desmitus. «Tikai griesti pabalsināti, mazdēls Toms istabā logu ielika, tas arī viss.» Pie dīvāna uz galdiņa grāmatu kaudzīte, arī plauktos to daudz. Elvīrai bijušas vairākas acu operācijas, ārsti ieteikuši mazāk lasīt, bet bez grāmatām viņa nespējot dzīvot.
Aktrise nesaka nevienu rūgtu vārdu par savu pašreizējo dzīvi. Viņa prot savilkt galus kopā: «Nekad nav tā, ka mājās nav ko ēst. Bērēs arī naudu neprasu, priecājos, ka mani atceras.» Viņa joprojām jūtas vajadzīga. Zvana cilvēki no attālākiem lauku rajoniem, no skolām un bibliotēkām - gribot aprunāties ar gudru un interesantu cilvēku. Diemžēl aktrisei nākas arī atteikt, jo tālākus ceļa gabalus grūti mērot, bet savu reizi viņa cilvēkos ejot.
Elvīra priecājas, ka reizi vai divas nedēļā atnāk sociālā dienesta darbiniece, kas atnes visu nepieciešamo. Toties māju kopj un grīdas mazgā pati. Elvīras prieks un acuraugs ir mazdēls Toms: «Mūsu starpā nav saldu vārdu, un tā ir īsta mīlestība. Citreiz gan saku - būtu vismaz apkampis, un tad Toms mani stipri piekļauj sev. Viņš visu redz. Saka - vecomāt, kas tev tas par ledusskapi, vecs grausts? Pēc dažām dienām jau atved šo te, jauno.»
Vienīgā reliģija - palīdzēt
Taujāta par veselīgu uzturu, Baldiņa tik smej: «Man patīk stipri ēdieni. Gaļa, krējums, sviests.» Redzot manu izbrīnu, viņa atkal smej: «Jā, holesterīns man ir šausmīgs, bet vai tad pirms nāves sev kaut ko liegšu? Zāles gan nemīlu, kaut šis tas tomēr jālieto.» Elvīra nevar atturēties un šerpi pauž savus uzskatus par ticības lietām: «Ja kādreiz esi kādam pāri nodarījis, jāsameklē šis cilvēks un jālūdz piedošana. Man vienīgā reliģija ir palīdzēt, nesāpināt un neapbēdināt. Mums latvjiem ir savs Dieviņš, varens un mīļš. Pat ja latvietis iet baznīcā, sirdī viņš runās ar savu dieviņu, kurš ir tik tuvs, draudzīgs un patiess. Atceros savu vecomammu. Viņa bija cītīga baznīcā gājēja, bet, kad vētra atnesa lietu un aizlija siens, viņa iespieda rokas sānos un bargi teica uz debesīm: «Nu, šito, tu, dieviņ, dumji dari!» Kāds bērnišķīgs naivums un mīļums tajā visā!»
Pati satrūkstos par savu nejauši izsprukušo jautājumu - vai no nāves ir bail? Elvīra neliekuļo: «Man liekas, ka tas ir briesmīgi - aiziet no dzīves, jo es to ļoti mīlu. Taču nāvei garām neviens nevar paiet. Cilvēkam aizejot, paliek viss, ko viņš šajā dzīvē ir darījis. Es domāju, ka tā būtu liela skāde, ja man būtu jāaiziet. Esmu uzkrājusi milzīgu bagātību, bet man nav aizstājēja, jo kolēģi negrib kapos iet.» Aktrises burvības pārņemta, saku: tad vēl jādzīvo ilgi un stipri.