76 gadus vecais mākslinieks piedāvā radikālu Čaikovska operas lasījumu, kas ir ļoti atšķirīgs no Jevgeņija Oņegina tradicionāli etnogrāfiskā iestudējuma Berlīnes Vācu operā (iepriekšējā sezonā to diriģēja Andris Nelsons). 2008. gada rudenī Valsts operā Unter den Linden pirmizrādi piedzīvojušais Freiera Oņegins, kurā Viljasons dzied Ļenska lomu, ir glezniecisks, un Freiera zīmējuma līnija līdzīga Roberta Vilsona izrādēm.
Melns ir baltā ēna
Visi operas varoņi uz skatuves atrodas vienlaikus, taču katrs dzīvo savā mikrokosmā, uz savas orbītas. Viņu ceļi nekrustojas, savstarpējās komunikācijas nav. Dziedātāju skatieni vienmēr vērsti zālē. Katram varonim ir sava kustību palete, trajektorija: Olga un Ļenskis lec un dejo uz vietas, Oņegins atgādina viegli paralizētu Arlekīnu, Tatjana kustina rokas kā romantiski noskaņota surdotulkotāja. Visas attiecības un kaislības atainotas shematiski, simboliski, un izrāde prasa īpašu dziedāšanas un tēlošanas stilu, emocionālu atsvešinātību - kvalitāti, ko klausītāji no Oņegina negaida.
Izrāde ir melnbalta, spilgtas krāsas uzliesmo vien dramatiskākajos brīžos. Darbības lauks - balta kaste, kas finālā kļūst melna. («Melns ir baltā ēna,» skaidro Ahims Freiers.) Visiem dziedātājiem ir bieza grima kārta - kā mīmiem un klauniem. Lielas melnas acis, milzīgas mutes. Puškina klasiskie tēli Freiera pasaulē pārvērtušies par spokiem un zombijiem. Turklāt viņu raksturi ir «izdzēsti» un grūti nolasāmi - operas dramatisko uzsvaru translē nevis aktierspēle, bet gan orķestris Daniela Barenboima vadībā.
Sadursmes punkts
Režisoram Freieram uz skatuves nav nepieciešami rekvizīti un «aksesuāri» - Tatjanas vēstuli neredzēsiet. Toties iestudējumā ir daudz krēslu, kuru grozīšanas rituāls atkārtojas regulāri. «Krēsls ir trumpis rokā. Bērns, kaķēns, lelle. Krēsls ir mūsu dzīves partneris. Ikviens ar savu krēslu jūtas monolīts,» uzskata Ahims Freiers. Viens no viņa iedvesmas avotiem šajā izrādē ir Marka Šagāla zīmētie lidojošie cilvēki (operas varoņi bieži guļas uz grīdas un krēsliem - viņi lido). «Liels mākslinieks ir tas, kurš ar vienu zīmuli var uzzīmēt visas krāsas,» saka Freiers. Savam intelektuālajam kokteilim viņš piemaisa arī filozofa, literatūras pētnieka un semiotiķa Rolāna Barta darbus. Muzikālais un literārais materiāls - Čaikovskis tandēmā ar Puškinu - pretojas režisora koncepcijai un saduras ar to. Iespējams, Freiers uzskata, ka tieši šajā sadursmes punktā, konfliktā rodas iestudējuma jēga.
Šādā kontekstā notiek Rolando Viljasona atgriešanās uz skatuves. Viljasonam ir spēkpilna, apjomīga, elastīga un «lidojoša» balss. Viņš dzied brīvi, tēlaini un artistiski. Ļenska lomā, kādu to «uzgleznojis» Ahims Freiers, Viljasonam ir jāsavalda dabiskais temperaments, jābūt koncentrētam un intravertam. Viņam jāizdzīvo režisora ieskicētas «racionālas ciešanas ar horeogrāfiskiem elementiem». Taču dziedātājam izdodas pārvarēt šo konceptuālisma barjeru - spokainais Ļenskis Viljasona izpildījumā ir cilvēcisks, mīlošs, jūtīgs. Var pamanīt tenora uztraukumu - izrādes sākumā viņa balsij vēl trūkst pārliecinātības, taču Ļenska «šlāgeros» un pirmsnāves ārijā Viljasons demonstrē bagātīgu un piesātinātu skanējumu.
Slimības lapa slēgta
38 gadus vecais meksikāņu tenors ar Francijas pilsonību Rolando Viljasons jau desmit gadu ir klasiskās mūzikas elitē. 1999. gadā viņš ieguva trīs balvas Plasido Domingo rīkotajā vokālistu konkursā Operalia. Rolando Viljasona un soprāna Annas Ņetrebko partnerība, kas nostiprināta operu iestudējumos, koncertos, albumos un DVD, kļuva par tikpat pievilcīgu un komerciāli izdevīgu vienību, ar kādu savulaik varēja lepoties tikai zīmols Trīs tenori.
Taču pēdējos divos gados Viljasona karjera bija dramatisku pavērsienu pilna. 2007. gadā viņam radās nopietnas problēmas ar balsi, viņš bija spiests atcelt izrādes. Slimības sekas - bailes no skatuves. Operas pasaulē klīda baumas, ka pirms dažiem gadiem Viljasons dziedājis Londonas Karaliskajā operā un starpbrīdī pēkšņi pazudis. Viņu ilgi nevarēja atrast. Izrādās, tenors bija paslēpies zem galda grimētavā. Viņu bija pārņēmušas bailes zaudēt balsi izrādes laikā.
Pērn Rolando Viljasonam tika veikta balssaišu operācija, rudenī viņš izplatīja videosveicienu, kurā priecīgi paziņoja, ka balss ir atgriezusies un viņš atkal gatavojas kāpt uz skatuves. Par atgriešanās atspēriena punktu kļuva tenora dalība Lielbritānijas televīzijas kanāla ITV1 realitātes šovā Popstar to Operstar / No popzvaigznes līdz operas zvaigznei. Raidījums, kurā popmūziķi tika pārveidoti par operas mūziķiem, izpelnījās asu kritiku - «operas žanra ekspluatācija», «apkaunojums visiem operas māksliniekiem». R. Viljasons strādāja šova žūrijā. «Operas kritiķi, ieraugot mani televīzijā, noteikti jautās: «Kāpēc nopietnam operdziedātājam tas ir vajadzīgs?» Taču es šo jautājumu uzdotu citādāk: «Kāpēc gan ne?» Mana māksla no tā necietīs.»
Viljasons šovā ieguva tik milzīgu publicitāti, ka britu tirgum tika sagatavots viņa albums Tenor - lielāko hitu komplekts, kas iekļuva popmūzikas pārdošanas topu tabulās (klasiskās mūzikas ierakstu pārdošanas rezultāti parasti ir nesalīdzināmi zemāki). R. Viljasons ierakstu studijā darbojas tikpat aktīvi kā uz skatuves - mūsdienās tas nodrošina karjeras un ienākumu gūšanas ilgtspējību. Pat laikā, kad tenors nevarēja dziedāt, viņa albumi un DVD «bombardēja» klausītājus (2008. gadā iznāca albums Cielo e mar, 2009. gadā - Hendeļa āriju izlase).
Viljasona slimības lapa beidzot ir slēgta. Marta beigās viņš nodziedāja Nemorīno lomu Doniceti Mīlas dzērienā Vīnes Valsts operā un uzreiz pēc tam ieradās Berlīnē uz Oņegina izrāžu ciklu. Viljasons turpina uzņemt formu, viņš apceļo Eiropu ar Hendeļa āriju programmu, uzstājas ar franču pianisti Helēnu Grimo, dzied Traviatā un Mīlas dzērienā.
5. jūnijā Jevgeņijs Oņegins (Daniels Barenboims pie diriģenta pults, Rolando Viljasons Ļenska lomā) noslēgs operteātra Unter den Linden sezonu. Biļetes izpārdotas, izrādi tiešraidē uz lieliem ekrāniem varēs skatīties Berlīnes Bebelplatz laukumā pie opernama. Nākamo sezonu Valsts opera Unter den Linden sāks jaunajās mājās Šillera teātrī Šarlotenburgā. Tur tā pavadīs trīs gadus, kamēr vēsturiskā ēka tiks renovēta.