dzimšanas dienā. Divas nedēļas, aptuveni 70 000 skatītāju, vairākos simtos mērāma filmu programma, bagātīgs ielūgto viesu skaits - tāda ir šā gada festivāla statistika, kas «pēckrīzes» Latvijas tradicionālajos budžeta konsolidācijas apstākļos izklausītos pēc lielummānijas vai sirreālas ciparu uzpucēšanas. Taču tā tas tiešām ir, es tur biju un savām acīm redzēju.
Kas cits atliek
Nu ko, atliek vien apsveikt igauņus un arī Melno nakšu dzinuli, idejas autori un festivāla direktori Tīnu Loku ar ieņemto pozīciju... un ar to arī beigt, lai neieslīgtu neauglīgās pārdomās par tēmu: a kāpēc igauņi var, bet mums… nesanāca. Kaut, jāsaka, ka Tīnas Lokas piezīme: «Kad mēs sākām, mūsu budžets bija daudz mazāk nekā jūsu [kinofestivāla] Arsenāla budžets», nedaudz kož kaulā. Galu galā Arsenāls bija pirmais starptautiskais kinofestivāls Baltijā ar oriģinālu stilu un milzīgu potenciālu. «Jūs zaudējāt savas pozīcijas, nerīkojot šo festivālu katru gadu, bet tikai katru otro,» uzskata Tīna Loka, kura latviešu vājumu un kļūdas izlabojusi pašas radītajā festivālā. Tagad, protams, ir pilnīgi citādi - Melno nakšu festivāla budžets ir vismaz desmitkārtīgi lielāks, arī tā stratēģija - ne tikai izrādīt filmas (turklāt milzīgu kvantumu), bet ieņemt kinobiznesa platformas lomu, radot iespēju tikties, prezentēt savus projektus un veidot kopprodukcijas Baltijas un arī Ziemeļvalstu kinoveidotājiem, - ir izrādījusies auglīga. Vēl šodien Tallinā turpinās tikšanās, projektu prezentācijas, scenāriju darbnīcas u. c., kurās piedalās pārdesmit Latvijas pārstāvju.
Un, kaut Melnajām naktīm ir ļoti svarīgs apmeklētāju, skatītāju daudzums, kas, protams, ir labs arguments finansējuma un sponsoru piesaistei, tikpat svarīgi Tallinas festivāla komandai ir bijis izsisties nākamajā līmenī - ne tajā, kurā svarīgi piesaistīt sponsorus, atvest filmas, parādīt, varbūt kaut ko nopelnīt un tad likties mierā līdz nākamajam gadam (tāda, piemēram, ir Baltijas pērles «stratēģija»), bet gan kļūt par Eiropas kinoindustrijā būtisku notikumu... Nav šaubu, ka Melnās naktis ir uz pareizā ceļa. Kaut, kā apgalvo Tīna Loka, ik gadu līdzekļus festivāla norisei viņa sākot meklēt no nulles punkta - nekāda stabila un iezīmēta finansējuma apjoma, ar ko festivāls varētu rēķināties no gada gadā, neesot. Naudas dabūšana esot stresa pilns process, kas apgrūtina pasākumu plānošanu, bet, lai vai kā, šā gada finansējuma piesaistīšana esot rezultējusies 1,1 miljonā eiro, ko festivāla direktore uzskata par ļoti pieticīgu budžetu tāda vēriena pasākumam, par kādu ir kļuvušas Melnās naktis… Protams, Melnās naktis nekādi neapdraud to, ka Latvijā būs savi kinofestivāli, galu galā pasaule ir daudz filmu, kuru valoda un izteiksmes līdzekļi ir «citādi» nekā vidusmēra komercskatāmviela, un joprojām ir skatītāji, kas vēlas redzēt šo citādo kino. Būs arī Rīgā savs (-i) festivāls (-i). Tomēr Baltijas svarīgākā starptautiskā kinodzīves notikuma vieta jau ir aizņemta.
Baltijas rakurss
Par Melno nakšu festivāla programmu ir iespējams rakstīt no visdažādākajiem rakursiem (programmu ir daudz, varbūt pat par daudz). Man bija iespēja vērtēt Baltijas kino programmu, kā arī Igaunijas filmu skati Tallinas festivāla Baltijas skates žūrijas sastāvā. Līdzīgu Baltijas programmu tradicionāli veido Arsenāls, kurā arī to tradicionāli vērtē «ārzemnieku» žūrija, un šajā aspektā Melnās naktis nepiedāvā neko īpaši oriģinālu, vienkārši demonstrē saprotamo vēlmi «pakļaut» savu nacionālo kino skatam no malas - vērtētājiem, kas nezina vietējās kulises un aizkulises.
Baltijas konkursa programmā bija 12 filmu, trīs no tām spēlfilmas - igauņu Vēstules eņģelim, Dostojevska Idiota ekranizācija, kā arī lietuviešu blokbasters Tads Blinda/Tadas Blinda, kas ir paspējis izraisīt masu sajūsmu Lietuvā (filmai ir vairāk nekā 270 000 (!) skatītāju), pārējās - dokumentālās filmas. Nenoliedzami Baltija ir dokumentālā kino teritorija - tēmu un arī realizācijas daudzveidība, asa problemātika, vairāk vai mazāk veiksmīgi formas meklējumi, pārsteigumi, provokācijas, spilgtas cilvēciskas drāmas - tas viss lielākā vai mazākā mērā piepilda dokumentālā kino darbus. Vai tā būtu vērīgā «pieminekļa skandāla» fiksācija filmā Monuments, kam jāaplaimo visi, - dokumentālā stāstā, kā divi jauni inženieri, par spīti plašiem protestiem, kļuva par nesen Tallinas centrā uzblieztā «stikla krusta» - Brīvības monumenta - autoriem. Vai tā būtu igauņu Jaunā pasaule - filma par to, kā izdziest spīts un vēlme triekties ar sienu pret galvu, proti, nodarboties ar sabiedrisko darbu, propagandējot ekodzīves stila idejas. Vai tā būtu filma Kaplinska sistēma, kurā pazīstamais igauņu dzejnieks Jāns Kaplinskis atsakās runāt igauniski un dara to franču valodā, jo… viņš nevēlas komunicēt ar sabiedrību igauniski - tā izrādījusies pārāk brutāla un pavirša Kaplinska vērtību sistēmai. Interesanti cilvēkstāsti, savdabīga sociālā pieredze - tas ir igauņu dokumentālā kino piedāvājums.
Lietuviešiem arī bija trumpji - tas gan nav Tads Blinda. Šo spēlfilmu varētu politkorekti nodēvēt par «nacionālo kinoepu», kas nepieciešams katrai mazai tautai. Igauņiem savulaik bija Vārdi marmorā, latviešiem - Rīgas sargi, lietuviešiem tagad ir Tads Blinda - apdullinošs kiča un «nacionālā romantisma» savārstījums par lietuviešu Robinu Hudu ￃﾠ la Holivuda, ko nevajadzētu rādīt ārpus Lietuvas, lai zālē publikai nebūtu iemesla zviegt. (Šo filmu gada sākumā grasās izrādīt arī Latvijā.) Un kā pretmets - ļoti spēcīga dokumentālā filma Barzaks - neprofesionāļa, antropologa Manta Kvedraviča veidots stāsts par Čečenijas realitāti. Savukārt latvieši, malači, Baltijas kontekstā iezīmējas ar ļoti stabilu un stilistiski dažādu dokumentālo kino - vai tas būtu smalkjūtīgais vēstījums par «provinces brīnumbērnu» Rūdolfu Mingu (Kā tev klājas, Rūdolf Ming?, režisors R. Rubīns), vai stilistiski perfektais vērojums - kādas sievietes un viņas 33 dzīvnieku, kuri mīt viņas dzīvoklī, portretējums, kas sasniedz cilvēciskās vientulības drāmas dimensijas (33 zvēri Ziemasvētku vecītim, režisore L. Pakalniņa), vai Ramins - arī sava veida vientulības, aizmirstas zvaigznes drāma, kuras galvenais varonis ir gruzīnu cīkstonis (Ramins ir Latvijas un Gruzijas kopražojums, režisors A. Stonis). Tallinas festivāla Baltijas skatē vinnēja lietuviešu Barzaks un latviešu 33 zvēri Ziemassvētku vecītim. Savukārt Igaunijas filmu skatē uzvarēja filma Kaprača meita, starp citu, tieši šo filmu par labāko Baltijas skatē atzina starptautiskā žūrija Arsenālā.