lv,_ Mirdza Ķempe - Raimonda Vazdika, Linards Naikovskis - Toms Liepājnieks, Žanis - Egils Melbārdis, kostīmi - Anna Heinrihsone, mūzika - Edgars Makens, Edgars Šubrovskis (grupa Gaujarts), telpa - Vilnis Vējš.
Pats debitants dramaturģijā pašironiski to dēvē par klasisku vecmodīgu melodrāmu, kas tapusi kā veltījums draudzenei aktrisei Raimondai Vazdikai: «Koncertā ar Kauperu ieraudzīju, ka viņa ļoti labi izskatās kopā ar jaunāku vīrieti.» Tajā laikā mākslas kritiķis lasījis arī Zigmunda Skujiņa esejas, un burtiski viens garāmslīdošs teikums licis ieinteresēties dziļāk par Mirdzas Ķempes dzīvi un personību. «Sapratu, ka tur ir viela,» tālāk autors jau licis kopā drumslas no dažādām atmiņām.
«Nav grūti iedomāties, ka visās atmiņās pārsvarā rakstīts par Ķempes attiecībām ar Ēriku Ādamsonu, nevis ar Linardu Naikovski, kas gadu ziņā varēja būt viņas dēls. Tā nedrīkstēja, tur atklājās «nepareizā dzīve»,» Viļņa Vēja lugā gluži pretēji centrā būs šīs «savādā pāra» attiecības.
50. gadu beigās dzejniece Mirdza Ķempe ir, kā pati raksta, «ne jauna, ne veca», tomēr jau sastādījusi testamentu. Ķempes dzīvi izmaina Linards Naikovskis, kurš gadu ziņā varētu būt viņas dēls, bet kļūst par vīru. «Savādā pāra» attiecībās, kur sava loma ir gan raksturu, gan statusa un interešu nesaskaņai, tiek iesaistīts arī šoferis Žanis. Turpmāk dzejniece piedzīvo gan visaugstāko atzinību, gan ģimenes dzīves sabrukumu. Kamēr oficiālajos dzejoļos Ķempe ir spiesta pieļaut kompromisus, mīlas lirikā viņa meklē savu «es» saistībā ar spēju pieņemt otra atšķirību.