Gribējās mazu ironisku akcentu _ￃﾠ la_ Rubenis slīkst ziedos - sanāca sirsnīgi, jo, kad Ojārs iedegas stāstīt par to, ka viņš pirmo reizi četros darba gados šajā teātrī sajutis «baigo intelektuālo un cilvēcisko kaifu», sadarbojoties ar krievu režisoru Kirilu Serebreņņikovu (kurš NT iestudējis, manuprāt, šīssezonas jēgpilnāko izrādi Latvijā, proti, Gogoļa _Mirušās dvēseles_), viscaur Rubenī jaušams, cik šis cilvēks azartiski mīl šo darbavietu un vidi un burtiski deg par savu «aizbilstamo» kolektīvu.
Kamēr dauzīju burtiņus, atšifrējot garās sarunas ierakstu, paspēju pārliecināties par vēl viena apbrīnas vērta fenomena dzīvotspēju. Mēle trencas teikt - Nacionālā teātra un tautas fenomenu: visas biļetes uz 14 jauno Skroderdienu izrādēm ir «ķertin izķertas», par šādiem Silmaču panākumiem nudien pārsteigtajam direktoram nākas rīkot papildizrādes un pat atteikt kritiķēm labas brīvvietas (!), jo šādu vietu vienkārši nav. Vienlaikus labi apzinoties, ka šīs abas pirmssvētku nedēļas rullēts tiek uz nežēlīgu aktieru ansambļa «ekspluatēšanu», ko gan nacionāļi izjūt kā uzticības saldo nastu. Jo teātrī strādājošie elementāri pelna sev atvaļinājuma algām naudu. Ar teātra prozu arī sāksim.
Kas notiks, ja nākamajā gadā kultūras budžets atkal tiks «konsolidēts» - samazināts?
Viss būs vienkārši. Teātris tiks slēgts. Visi teātri. Mēs esam nonākuši līdz tām slavenajām sarkanajām līnijām, kuras tālāk pārkāpt vairs nu nevar! Labi, ja vistuvākajā laikā nebūs skaidrības, kas ar kultūras budžetu vispār notiks - griezīs, negriezīs, tad, atvaino, nav tas normāli, jo es neko nevaru plānot nākamajam gadam. Kaut gan to no manis pieprasa ministrija un teātris. Teātros galu galā strādā 200-300 cilvēku, Operā visi 500, - kā es kā iestādes vadītājs lai skatos viņiem acīs, kad viņi jautā - kas notiks nākamsezon? Būs darbs, nebūs? Būs algas vai nebūs? Ja Saeima var mierīgu sirdi uz diviem (! - N.N.) mēnešiem doties labi apmaksātā atvaļinājumā, bet Latvijas kultūras iestādēs strādājošajiem nākas mēnesi ņemt piespiedu bezalgas pauzi, visi teātri vismaz to darīs, manuprāt, kaut kas ar tām galvām tomēr nav kārtībā.
Vai tāpēc šomēnes tika nodibināta Latvijas valsts kultūras iestāžu vadītāju apvienība - kas zīmīgi, pirmo reizi šī līmeņa vadītāji solidarizējas, lai par kaut ko cīnītos (līdz šim taču katrs kultūriestādes vadītājs kā žurka rausa tikai savējiem, un tieši tas, man šķiet, notiek arī valstiskā mērogā) - lai aizstāvētu profesionālās kultūras tiesības uz eksistenci?
Jā. Iniciatīva nāca no Andra Vilka, Jura Dambja un Māras Lāces. Doma bija - mūs iznīcinās pa vienam, aizbildinoties ar naudas trūkumu, šo muzeju likvidēs, to teātri aizslēgs, vēl kaut ko likvidēs. Kamēr būs viss nolikvidēts. Tāpēc mēs gribam kļūt par pilnvērtīgiem sociālajiem partneriem - kā Darba devēju konfederācija - un kopā ar ministriem sēsties pie sarunu galda, kad tiks sastādīts budžets. Pazemojošāka situācija vairs nav iespējama - kad par valsts kultūras naudu lemj cilvēki, kuriem tā kultūra, atvainojos, ir pie vienas vietas. Mēs jau tagad ejam izlūkos pie visām Saeimas frakcijām, skaidrojam kultūras nozīmīgo pienesumu Latvijas, jā, arī ekonomikā, ne tikai domāšanā - un tas, kas tur, frakcijās, atklājas, nav vārdos pat aprakstāms.
Bet tu pamēģini gan.
Vienās frakcijās prot gudri pieslēpties aiz labo maskām - jā, jā, saprotam, saprotam, un nekāds atbalsts neseko. Citur vienkārši kliedz uz Vilku - tā sū… bibliotēka ar visiem Trīs brāļiem, cik tur naudas iegrūsts, kam tas vispār vajadzīgs?! Man vienkārši tirpas skrēja pār kauliem, kā var kliegt uz cilvēku, kurš trīsdesmit gadus par šo bibliotēku ir cīnījies… Klausījos un atcerējos, kad Labvakaram bija desmit gadu jubileja, tas sakrita ar akciju Jaunajā Rīgas teātrī Nacionālās bibliotēkas atbalstam - cik toreiz visi bija lepni un pacilāti, jo sava milzu bibliotēka - tas bija latviešu pašlepnuma simbols. Un kas ir tagad? Ja mēs apšaubām vienas multifunkcionālas modernas kultūras būves nepieciešamību Latvijā, kaut kas smadzenēs nav kārtībā. Tāpēc tapa šāda apvienība, lai izskaidrotu, lai nemitīgi pilinātu, ka bez kultūras mēs kā nācija vienkārši iznīksim.
Līdz tam nav ilgi vairs jāgaida.
Par to jau arī ir runa. Paklausies, kādā valodā runā latvieši. Paprasi, cik no jauniešiem zina, kas ir bijis Vilis Lācis kā vēsturiska personība. Es nemaz nerunāšu par tām slaveno latviešu aktieru un režisoru bistēm, kas mūsu teātra foajē stāv - tās vispār nepamana, viņi ir tukšs gaiss. Vēl viena problēma ir tā, ka Latvijā valstiski daudz kas notiek baumu līmenī. Es nezinu, vai tās baumas tiek speciāli nopludinātas, lai testētu sabiedrības reakciju - kas būs, kā reaģēs «tauta», ja, teiksim, kultūrai nogriezīs it kā pēc SVF prasības likvidēt nepelnošās valsts kapitālsabiedrības (un teātris juridiski Latvijā tiek gandrīz pielīdzināts Latvenergo vai kādai valsts rūpnīcai) cik tur tos miljonus. Un gaida reakciju. Nepīkst neviens - šņakt!
Bet vai nav absurds jau pati šī kultūras iestādes formālā vienādošana ar akciju vai kādām tur kapitālsabiedrībām? Valūtas fonda birokrātus, kuri redz tikai ciparus un juridiskos formulējumus, bet nezina, cik Latvijā maksā piens vai maize un cik kukuļu pensionārs par savu mūža darbu var nopirkt, var saprast. Bet mūsu valstsvīri - vai viņiem nepielec, ka nedrīkst juridiski vienādot kapitālsabiedrību Lattelecom un kapitālsabiedrību Latvijas Nacionālais teātris? Kādēļ šādas birokrātiskas nejēdzības notiek? Kādēļ šīs formulas nevar elastīgi mainīt un pielāgot pēc būtības, nevis formāli? Tikai lai Finanšu ministrijas datora ekselim vai tam SVF klerkam būtu ērtāk rēķināt?
Viens iemesls - tā kā joprojām nav nekādas skaidrības par tuvāko pāris gadu budžetu un kādam politiskam spēkam ir bail skaidri un gaiši pateikt: mēs darīsim nākamgad tā un tā, tad visa atbildība tiek novelta uz Latvijas iestāžu vadītāju pleciem. Gaidiet, ko mēs, MK un Saeima, rudenī, varbūt novembrī, varbūt ātrāk, pateiksim. Un tad nu tieciet galā paši. Tāpēc es uzskatu, ka budžeta aprisēm jābūt skaidrām jau vasarā. Lai mēs varam rēķināties ar summu robežās «no - līdz». Vēl būtu labi, ja šī summa atbilstu realitātei - dzīves līmenim valstī, tam, cik kas ko maksā. Jo izrādēs ir jāiegulda zināmi līdzekļi, pirms tās sāk atdot naudiņu. Nevar uzvest uz lielās skatuves izrādi par trīssimt latiem, ja zāles ekspluatācijas izmaksas vienā vakarā ir, piemēram, tūkstoš latu. Tā vienkārši ir ekonomikas likumu piesmiešana. Tas ir absurds. Bet man kā iestādes vadītājam jāatbild aktierim, kurš saņem to vidējo mēneša izpeļņu 380 latus uz papīra, būs viņa bērniem ko ēst nākamsezon vai ne. Viņš taču neiet pie Dāldera, Daudzes, Dombrovska vai Zatlera. Ko es varu pateikt savam aktierim - ka nezinu? Ka novembrī varbūt zināšu? Defektīva ir arī sistēma, ka aizeju uz Saeimu un kāds deputāts man saka - ziniet, jums tur tā izrāde nebija baudāma… Jā, es atbildu, ka varu noņemt, ja publika pēc desmit izrādēm nenāk un kritikas ir sliktas. Tā ir mana atbildība un tiesības kā direktoram. Jo izrāde elementāri nepelna, neatmaksājas. Bet pieņemt likumprojektu, kas nav baudāms un ar kuru gadiem jārēķinās un jāmokās visiem valsts iedzīvotājiem, līdz to labo, - nekādu problēmu! Un nekādas atbildības.
Tagad pie priecīgākām tēmām. Par valsts vīziju un kultūras lomu un vietu tajā.
Kas būs Latvija? Vīzijas smuki saraksta uz papīra - veselas stratēģiskās komisijas gadiem pie tā strādā. Realitātē es redzu, ka Latvija ir prostitūtu un bērnu - narkomānu valsts, pie Brīvības pieminekļa čurājošiem ārzemniekiem ērta izklaides vieta, ar kuriem nevar tikt galā policistu bataljoni, lēto aviokompāniju «lielvalsts», kas šīs zemes dažādo tautību pilsoņus transportē uz darbu visādās īrijās un citur, tikai prom no Latvijas. Tev taisnība - pirmo reizi kultūras iestāžu vadītāji sanāk kopā, nevis lai nokamptu cits citam, bet lai kopā cīnītos par izdzīvošanu. Kultūras ministrijai ir skaidri un godīgi jādefinē - O.K., mūsu uzstādījums tagad ir šāds: Jaunais Rīgas teātris ir brends, kas nes Latvijas vārdu pasaulē un kurā strādā pasaules līmeņa trupa, un Opera ir valstisks brends, kas ir gan atzītākā Latvijas varas reprezentācijas telpa plus vēl arī labas kvalitātes mūzikas baudīšanas vieta, Mākslas muzejs ir mūsu patiešām pasakaino nacionālo bagātību krātuve utt., tāpēc šīm institūcijām mēs dodam un dosim vairāk. Un punkts. Bet tas ir godīgi jāpasaka. Pārējiem tad ir arī vēl stimuls censties - redz, tur, tajā kultūras iestādē, ir tāda kārtība un līmenis, kāpēc mēs nevarētu tā? Mēs varam! Un pēc kāda laika ministrija pārvērtē savus uzstādījumus. Tā ir sistēma, kuru es pieņemu un ar kuru rēķinos. Bet nevar pieņemt par sistēmu neziņu un bailes. Tas elementāri nav rezultatīvi.
Tad nu mēs skaidrojam Saeimā… Ja valsts iedod kādu summu teātrim, kas kā budžeta iestāde kaut kā balansē starp ražošanu un mākslu, tad nodokļos mēs atpakaļ valstij samaksājam 75 procentus no peļņas un dotācijas. Proti, ja mums ir pietiekami apgrozāmo līdzekļu, tad ieņēmumi valstij pieaug, jo mēs spējam vairāk saražot mākslas produktu, kuru pērk skatītājs. Ja šo līdzekļu nav, tad valsts neko nesaņem, jo par ko ražot mums nav. Tās ir ekonomikas ābeces patiesības. Bet tās nesaprot, jo pirmajā vietā ir veselība, aizsardzība, sociālais budžets, izglītība … Nu, lai tad būtu vesels spēcīgs latvieša rumpis, kas nezina ne Raini, ne Blaumani, ne Māru Zālīti un tā tālāk. Protams, normāli nav arī tas, ka Lielajā zālē, lai teātris kaut cik pelnītu, vajag astoņas jaunas izrādes gadā. Aktieri pārskrien no vienas zāles uz otru, viņi ražo, par kādu iedziļināšanos tēlā te var būt runa? Tāpēc kritiķu pārmetumi, ka mums nav līdz galam nostrādāta lielā māksla, reizēm ir pamatoti. Bet pa kuru laiku lai radošā komanda nostrādā? Viņi skrien un pelna naudu.
Tomēr jūs esat pamatīgi sasparojušies - vairs nav kauns nākt uz Nacionālo teātri, tas, protams, ir mans subjektīvs viedoklis, bet jums ir, šķiet, visvairāk pirmizrāžu šogad, lielākoties ar tām jau var rēķināties kā ar mākslas faktu bez atlaides «ak, nu tas jau nacionāļu stils», aktīvi «rukā» jaunie režisori, notiek visādi eksperimenti… Protams, gadās gaumes bedres - piedod, bet tā Žurka…
(Smejas) Žurka Kornēlija ir mūsu brends, un es joprojām esmu pārliecināts, ka mums ir vajadzīgs labs politiskais teātris. Ne vienmēr viss izdodas, bet mēs cenšamies. Nesmīni nemaz, skaidrs, ka Žurku pirka brenda dēļ, nu, nebija tik laba - nākamreiz būs labāka. Mana ideja, ko vēlējos ar tādām izrādēm kā Vadonis vai Lācis panākt - lai sāktos diskusija par vēsturi. Mūsu vēsturi. Un tā sākās, to nevar noliegt, pat ar skandāliem. Abām izrādēm ir tik kaislīgi piekritēji un noliedzēji, ka patiesībā ko labāku nemaz nevar direktors vēlēties. Mani pārsteidza, ka Lācis izrādījās daudz saistošāks jauniem skatītājiem. Pat jaunie aktieri neko daudz par Vili Lāci nezināja. Viņiem tas bija atklājums. Bet vecāka gadagājuma publika šo Indras Rogas izrādi drīzāk nepieņēma. Bet tas viss ir dzīva teātra dabisks process.
Nevaru nepiekrist - Nacionālais patiešām nu jau ir, citējot klasiku, drīzāk dzīvs nekā miris, kas priecē. Kā plānojat attīstīt dzīvību?
Viesturs Meikšāns Jaunajā zālē iestudēs Faustu, Astrīdai Kairišai būs jubilejas izrāde, Raimonds Pauls…
Oi, es viņu kāpnēs satiku, kā allaž pukstēja par kritiķiem, bet tā mīlīgi. Viņš jau vispār teātriem zelts!
Jā, pie mums strādā ar izrādi par Leo Kokli, savu jaunību, sešdesmitajiem. Rādās baigi interesanti. Inga Ābele un Liāna Langa raksta libretu, dzeju. Tas varētu būt garšīgs kumosiņš, tikai viena bēda - cik daudzi mūsdienās vairs zina, kas ir Leo Kokle, šis kuprītis, brīnišķīgs mākslinieks un cilvēks, tāds liktenis! Te mēs atkal atgriežamies pie jautājuma par «vidējā latvieša» kultūras līmeni…
Sešdesmitie gadi - tā vispār ir hiperaktuāla tēma arī pasaules mākslas kontekstā. Pēdējais nevainības laikmets. Vai izrādē Pauls kā personāžs arī būs uz skatuves? Viņa ģimenes biogrāfijā Leo Koklem ir būtiska vieta…
Es jau visādi mēģinu pierunāt, ka Raimonds tiešām ir vajadzīgs šajā Rīgas sešdesmito bohēmas bildē - uz skatuves, nevis orķestra bedrē. Bet Pauls, kā labi zini, ir kautrīgs.
Nu, cits, slavas kārāks, viņa vietā rautos kļūt par izrādes varoni. Novēlu, lai izdodas Paulu pielauzt - jums taču ir talantīgi un smuki kā bildes, dziedoši un dejojoši jaunie aktieri. Vai Latvijā var būt zvaigžņu teātris?
Znotiņš, Daudziņš, Rēzija, Dita (Kalniņa un Lūriņa - N.N.) pierāda, ka var. Abas Ditas Lūriņas izrādes iet uz urrā, to pašu Paula Keriju. Retrospekciju nospēlējām 50 reizes. Tomēr izrādes ar zvaigznēm un ansambļa izrādes ir repertuārā jāsabalansē. Domāju, ka tīri zvaigžņu projekti ir drīzāk izņēmums, tas nav valsts teātru attīstības ceļš. Kopumā par sezonu man tiešām nav kauns. Vēl vairāk - es lepojos ar savu teātri. Man ir nenormāli liels prieks par Mirušajām dvēselēm, četrpadsmit pilnas izrādes - pie sarežģītas izrādes tas ir labs rādītājs. Pat pēc abonementu publikas, ko teātrī ierasts uzskatīt par grūtu, man nācās dzirdēt labas, interesantas atsauksmes. Tas tikai apstiprina patiesību, kā saka Kirils (izrādes režisors Serebreņņikovs - N.N.) - nav sliktas publikas, ir sliktas un labas izrādes. Prieks par Indras Rogas Skroderdienām - kaut vai par to, ka beidzot mums Antonija ir seksīga, domājoša, rēķinoša sieviete. Tas šajā teātrī ir jauns skatījums, arī kopumā - Indra apliecina sevi kā laba inscenētāja, kas pavisam nav maz.
Tātad Latvijā neeksistē režijas problēma?
Eksistē. Ideāli būtu, ja - kā gadījumā ar Serebreņņikovu - režisors ir paveicis visus mājasdarbus, viņam ir pilnīgi skaidra topošās izrādes uzbūve, un viņš to turklāt prot loģiski izklāstīt. Tāpēc Kirilu ar prieku gaidīja ne tikai aktieri, bet katrs ražošanas cehs, jo viņš zināja, ko grib, un prata sarunāties ar cilvēkiem. Nezinu, vai šī domāšana nāk no tā, ka viņš ir budists, fiziķis, literatūru un vēsturi zina perfekti, vai vienkārši mierīga personība, bet es ne reizi pusgada laikā teātrī nedzirdēju viņu kliedzam, taisām histērijas vai pinam intrigas.
Runā, ka honorārs arī bijis netipiski liels Latvijai…
Muļķības. Ja saskaita visas pozīcijas - un Serebreņņikovs bija dramatizējuma autors, scenogrāfs, kostīmu mākslinieks un režisors nevis četrās, bet vienā personā, tad samaksa par darbu bija adekvāta, turklāt tā nāca no sponsoriem, nevis teātra dotācijas. Kirils atstrādāja katru latu. Mums ir ļoti intriģējoši turpmākā darba plāni, jo viņam patīk Latvijas Nacionālais teātris, kā saka, viņš jau ir mūsu fans.
Jā, zinu to no pirmavota. Es vienīgi paironizēju, ņemot vērā, cik slimīgi mūsu publika uztver kaut vai kinozvaigžņu honorāru miljonus, kurus tieši tāpat gada laikā visi tie aktieri atstrādā vaiga sviedros. Stereotips ir dzīvs: mākslinieks - tas noteikti ir badā mirstošs nabags.
Režisors pie izrādes strādā pusi gada, tāpat neko vairāk par pāris minimālajām algām mēnesī viņš nesaņem. Vispār - pasaki, kā precīzi naudā izkalkulēt un novērtēt izrādes radītāju darbu, kuru noskatās divdesmit tūkstoši latviešu? Kā tagad Skroderdienas…