Kopā - gaviles un kreņķi
Savukārt Kannu festivāls ir perfektā formā - tā konkursa programmā iekļauto filmu nosaukumi liek sirdij gavilēt vai - tieši otrādi - kreņķēties, ka visas šīs filmas ar meistardarbu potenciālu līdz Rīgai nāks lēni, pamazām un varbūt arī neatnāks nekad.
Jubilejas liek saspringt, sapurināties un tiešām piestrādāt pie spēcīgas konkursa programmas izveides. Kannu festivāla kodols - tā vadītāji Terijs Fremo un Žils Žakobs, protams, izspēlē veco, bet joprojām vispārliecinošāko trumpi - sapulcināt autorkino zvaigžņu «izlasi», proti, tos režisorus, kuri joprojām ir skaistas un vientuļas salas mutuļojošajā, komerciālajā «kustīgo bilžu» okeānā. Šāgada Kannu festivāla oficiālo programmu var lasīt kā īsu mūsdienu autorkino kursa pieteikumu, aiz teju visiem autoru uzvārdiem slēpjas «kosmoss» - unikāla personība, ar savu stilu, pamatīgiem sasniegumiem, turklāt - arī ar daudzskaitlīgu cienītāju loku.
Trešdienas vakarā Kannu festivāls tiks atklāts ar rezignētā, melnā humora virtuoza, amerikāņu absurda meistara Vesa Andersona filmu Moonrise Kingdom/Jauna Mēness karaļvalsti - tas ir traģikomisks stāsts par diviem divpadsmitgadīgiem bērniem, kas izbauda pirmās mīlestības jūtas, kura norisinās 60. gados, filmas aktieransamblis Tilda Svintone, Bils Murejs, Brūss Villiss, Hārvijs Keitels īpašus paskaidrojumus neprasa. Un tas ir tikai sākums - no 21 konkursa filmas autoriem ir tikai daži, par kuru daiļradi pagaidām vēl nevarētu izveidot filmu, stāstu/TV raidījumu ar «nosacītu nosaukumu» Mūsdienu autorkino dzīvie klasiķi.
Dzīvie klasiķi
Nu, teiksim, Leo Karakss - dramatisks, spēcīgs, oriģināls talants, kas XX gs. 90. gados bija viens no spilgtākajiem jaunajiem talantiem Francijā (filmas Sliktā asins, Zēns satika meiteni, Pola X u. c.) - pēc ilga klusuma un depresijas kādreizējais franču kino mežonīgais talants Leo Karakss atgriežas ar jaunu darbu Holy Motors, kurā līdzās savam alter ego Denisam Lavānam viņš filmējis... veselu popkultūras darboņu plejādi, sākot ar popzvaigzni Kailiju Minogu, beidzot ar latīņamerikāņu daiļavu Evu Mendesu, kuras «seksīgums» kaut kā gaužām neierakstās Karaksa pēdējo filmu eksistenciālajā skarbumā un drūmumā.
Protams, vislielākā uzmanība parasti tiek pievērsta to režisoru darbiem, kuri jau ir bijuši izredzēti, proti, jau ir ieguvuši Kannu festivāla Zelta palmas zaru - vienu no ietekmīgākajām pasaules kinobalvām. Un tādi šāgada sacensībā ir vairāki, viens no tiem austrietis Mikaels Haneke ar savu cinisko, vēsi vērojošo reālisma manieri - viņa jaunākā darba nosaukums ir Amore/Mīlestība, - savu Zelta palmas zaru Haneke ieguva pirms dažiem gadiem ar filmu Baltā lente/The White Ribbon, 2009). Viņa konkurents Kannu konkursa programmā būs vēl viens austrietis - līdzīga vēsā, analizējošā stila pārstāvis, otrs atzītākais Austrijas kinorežisors Ulrihs Seidls. Paradoksāli, ka arī Seidla filmas nosaukumā ir vārds «mīlestība» (filma Paradīze: mīlestība/ Paradise: Love) - abu austriešu režisoru «mīlestība» mēdz būt ledaina un stindzinoša. Kaut Hanekes un Seidla spēja analizēt Austrijas sabiedrības «zemapziņas kambarus» ir balstīta labākajās abu «tautieša» Zigmunda Freida tradīcijās. Ja turpinām stāstu par Kannu laureātiem, kas atgriežas šāgada konkursa programmā, tad jāmin gan britu «socreālists» Kens Loučs (ar filmu The Angel's Share/Eņģeļa tiesa, gan franču jaunā viļņa vecmeistars - XX gs. 60. gadu kinovēsturē kanonizētais Alēns Renē (modernisma šedevra Pērn Marienbādē (1961) autors), kurš jau sen strādā daudz tradicionālākā manierē nekā savulaik. Kannu konkursā būs skatāma Renē filma You ain't Seen Nothing Yet/Tu vēl neko neesi redzējis. Alēnam Renē šogad aprit 90 gadu.
Pievienojam klasiķu sarakstam vēl Brazīlijas režijas zvaigzni Valteru Sellesu ar filmu On the Road/Ceļā, irāņu režisoru Abasu Kiarostami (Like Someone in Love/Kā kāds mīlētājs), lai saprastu, ka Kannu festivāls šogad ir darījis visu, lai, jau lasot festivāla programmu, visiem būtu skaidrs - līdzīga festivāla Kannām ar tā patiešām reālo spēku veidot kino tagadni un vēsturi nav.
Jaunie ģēniji atgriežas
Intriģējošas ir arī neseno Kannu festivāla sensāciju atgriešanās - jaunā rumāņu režisora Kristiana Munigiu filmai Aiz kalniem/Beyond the Hills - pirms vairākiem gadiem Mungiu filmas 4 mēneši, 3 nedēļas un 2 dienas (2007) sensacionālā uzvara Kannu kinofestivālā iezīmēja starptautiskajā kartē mazzināmu kinematogrāfiju - rumāņu kino. Konkursa programmā ir vēl vienas kādreizējās Kannu sensācijas (gan krietni senākas) - dāņu režisora Tomasa Vinterberga darbs filma Medības/The Hunt. Savulaik, 1996. gadā, Vinterbergs bija tas, kurš kopā ar Larsu fon Trīru satricināja pasauli ar Dogmas manifestu, kas kopš tā laika ir kļuvusi par dāņu kino «zīmolu». Neko spēcīgāku par nu jau pasenajām Svinībām/Festen Vinterbergam tā arī šajā laikā nebija izdevies radīt. Acīmredzot Medības, ja jau paņemtas Kannu konkursā, ir filma, kas atgādina par Vinterberga talanta spēku.
Viens no tiem jaunajiem talantiem, kurus festivāls aicina vēlreiz, ir arī baltkrievu režisors Sergejs Lozņica - viņa lēnā depresīvās, eksistenciālas bezcerības piestrāvotā iepriekšējā filma Mans prieks/My Joy Kannās piesaistīja uzmanību 2010. gadā. Šogad, kā jau ne reizi ziņots, Lozņica atgriežas Kannu konkursā ar darbu Miglā/In the Fog, kuru līdzfinansējusi arī Latvija. Tā ka teorētiski tas ir pirmais gadījums neatkarīgās Latvijas vēsturē, kad filma ar Latvijas līdzfinansējumu ir nonākusi līdz nozīmīgākās pasaules kinoskates konkursa programmai. Diemžēl pagaidām līdz šai skatei nav nonākusi neviena latviešu režisora filma. Līdz šim vairākkārt Latvija gan bijusi pārstāvēta Kannu īsfilmu konkursa (L. Pakalniņas un J. Krāsona filmas), kā arī otrajā nozīmīgajā konkursa programmā Un Certain Regard (L. Pakalniņas darbi). Arī šī programma, kā arī festivāla īpašās skates, mudž no dzīvo klasiķu uzvārdiem - itāļi Bernardo Bertoluči un Dario Ardžento, Takeši Mijike u. c.
Nenoliedzami šis Kannu kinofestivāls sola pārliecināt, ka kino māksla joprojām eksistē par spīti visam - īpaši Holivudai tās 3D pekstiņiem plašām masu izklaidēm.