Tjaņdziņas sanāksmes mērķis ir novērst kārtējo izgāšanos, kas briest gada beigās Meksikas kūrotpilsētā Kankūnā plānotajā un uz klimatisko izmaiņu novēršanu tēmētajā ANO samitā.
Stratēģija skaidra: pēc jau trim šogad ciestām sakāvēm līdzīgās sanāksmēs operatīvi un mērķtiecīgi izstrādāt konkrētu apspriežamo jautājumu sarakstu, par ko Kankūnas samita dalībniekiem savā starpā diskutēt, cīnoties katram par savām interesēm un tomēr par kopēju mērķi.
Cita lieta - ASV militārais resors, kura mērķis konkrēti Afganistānā ir sakaut Taliban kaujiniekus un iznīcināt Al Qaeda teroristu grupējumu. Un militāristiem ir apriebusies viņu atkarība no fosilās enerģijas. Pareizāk sakot, viņus tracina izsenais fakts, ka pati karošana pēc apjoma ir tikai piedēklis milzīgajai vezumnieku un apgādes armijai. Mūsdienās tas nozīmē, ka 30-80% no kaujas pozīciju apgādes aizņem degviela, kuras transports izmaksā milzu naudu un ir arī ārkārtīgi nedrošs, jo degvielas kolonnas pretiniekiem ir viegls mērķis.
Saprotams, ka tāpēc militāristu mērķis ir atjaunojamo energoresursu (AER) izmantošana, agresīva attiecīgo tehnoloģiju izstrāde un ar tām saistītas pētniecības attīstība. Un, kamēr civilisti kašķējas par izmešu kvotām, ASV Gaisa spēku lidmašīnas nākamgad lidos ar 50% biodegvielu. Kara flote jau šovasar sākusi ieviest no aļģēm ražotu degvielu, bet līdz 2020. gadam ir mērķis pusi no flotes un jūras kājnieku vienību patērētās enerģijas iegūt no AER. Un nekas neliek domāt, ka viņi šo mērķi nesasniegs.
Labi apzinoties gan militārās komandķēdes radikālo atšķirību no civilās pārvaldes, gan demokrātijas kā valsts un starptautisko attiecību labākās iespējamās pārvaldes nozīmību, drusku tomēr kremt, ka efektivitātes ziņā militāristi mūsu mundieriem izgriež pogas.