Bet ne laiks, ne gadu nasta uz pleciem divpadsmit no viņiem nav bijusi šķērslis, lai satiktos atkal. «Visu ceļu braucu un domāju - šito laimi, ka varu atbraukt un satikties!» atzīstas Nora Plivna, šurp ceļu mērojusi no Talsu rajona Dursupes. Viņus vieno jaunība, profesija un laika pārbaudīta draudzība. «Bijām ļoti draudzīgs kurss, labi un jautri dzīvojām, kopā turējāmies,» apgalvo seniores, taujātas, kā spējuši nepazaudēt cits citu caur sešiem gadu desmitiem.
Stingrāki nekā mamma
Ir augusta nogale, īss mirklis pirms jaunā mācību gada sākuma. Ilonas kundzes saules pielietajā dārzā zied dālijas, pilnas ābeles ābolu. Sirsnība, kāda valda, sirmajiem skolotājiem pārcilājot atmiņā studiju laika dzīvi, ir neaprakstāma. Un pat stāstos par tā laika trūcīgo iztikšanu vīd gaišums, nevis drūmas notis, lai gan citu ienākumu kā vien stipendija nav bijis. Pārtikas kartītes un stipendiju atdevuši kopgaldam un tā arī dzīvojuši. Kopā gājuši uz Gauju, devušies slēpot, braukuši ekskursijās, mežā uz ugunskura cepuši maizi un, protams, mācījušies.
CSI seniores ir lepnas par saviem skolotājiem - viņi bijuši tie, kas veidojuši arī jauniešu raksturus. «Institūtā visa dzīve pagāja - no rīta mūs pārbaudīja internāta audzinātāja, vakarā vēlreiz. Lika tīrīt, visu kārtīgi izdarīt. Pagultes pārbaudīja, to, kā esam ģērbušies, vai drēbes ir izmazgātas, krādziņas izpletētas. Audzinātāji bija stingrāki nekā mamma,» atceras Ilona Limbaha. «Stipendijas deva tikai tiem, kuriem sesijā nebija trijnieku. Un mēs mācījāmies!» No rīta cēlušies piecos, grāmatas padusē, un skrējuši cauri mežam uz Gauju. Mežā avotiņā padzērušies, nomazgājuši muti un pie Gaujas mācījušies līdz vienpadsmitiem. Kad sāka saule karsēt, spēlējuši bumbu. Vienos skrējuši atpakaļ, jo pusdienas divos nokavēt nedrīkstēja, tā bija galvenā ēdienreize. Pēc pusdienām sasēduši smagajā mašīnā un braukuši uz ezeru, uz peldēšanas apmācībām. Pēc launaga atkal ķērušies pie grāmatām - līdz desmitiem vakarā. «Tā mācījāmies! Mēs kursā visi dabūjām stipendiju!» lepojas Limbahas kundze.
Skaistākais laiks dzīvē
Amēba, Štepselis, Polinoms - tās tikai iesaukas, taču par katru skolotāju atmiņā ataust arī kāds spožs pedagoģiskā talanta piemērs. Mīļākajiem skolotājiem iesauku gan nav bijis, viens no tiem - Imants Kokars, kurš mācījis matemātiku. «Reiz institūta gaitenī sēdēju, lasīju grāmatu. Nāk Kokars, prasa - vai tad uzdevums izrēķināts? Saku, ka izrēķināts! Taču nebija gan...» atceras Nora. Kokars toreiz vienīgi noteicis: nu tad var lasīt. «Es gan saviem skolniekiem neļāvu lasīt, devu nākamo uzdevumu!» komentējot smej Dzidra Kleimane un piebilst - studijas bijis skaistākais laiks viņas dzīvē, kaut arī reizēm pusdienas dalījušas uz pusēm ar draudzeni.
Starp dāmām šajā salidojumā ir Artūrs Damlits, bijušais Rīgas 1. ģimnāzijas direktors. Sirmās skolotājas atceras, kā viņš, būdams jauns puika, kurš jau izaudzis no pašaustām, strīpainām biksēm, 1947. gadā ieradies institūtā no Kurzemes, un savu kolēģi draudzīgi ķircina. Bet Damlita kungs smaida vien: «Pamatskolu beidzu kā teicamnieks, bet Cēsīs mani atmaskoja. Nonācu Imanta Kokara korī. Pirmo mēģinājumu viņš kaut kā izturēja - uz manu pusi skatījās, bet neko neteica. Otrajā reizē gan: «Tas rūcējs lai panāk šurp!»» atceras Damlita kungs. Viegli nav gājis arī matemātikā. «Kurzemē pēc Padomju Savienības programmām mācījās gadu vēlāk, dažos priekšmetos tās bija atpalikušas. Matemātikā man bija iztrūkums, bet pusgada laikā apguvu iekavēto.»
Vienmēr jutušies jauni
Skolotāja darba stāžs te katram no senioriem ir vismaz 50 gadu. Ruta Ozoliņa atceras savu izvēli: «Man tolaik, pēc kara, šķita - skolā gribu pavadīt visu mūžu! Domāju - jāiet uz Cēsīm, būšu skolotāja, un tad skolu vairs nevajadzēs atstāt.» Arī astoņi viņas audzēkņi, kurus jau vēlāk skolojusi Angļu ģimnāzijā, izvēlējušies pedagoga profesiju. Ar ko tā ir īpaša Cēsu Skolotāju institūta sirmajiem absolventiem? «Šajā profesijā vienmēr esmu jutusies jauna,» saka Ruta Ozoliņa, «man patīk, ja apkārt kūsā dzīve, apkārt ir jaunieši. Mums, cēsniekiem, visiem ir šī sajūta. Audzinātāji mums rīkoja ekskursijas, kursa vakarus, pasākumus - šo pieredzi pēc tam pārņēmām savā darba dzīvē. Bērniem tas patīk. Ja nesēž tikai stundās, dzīve skolā kļūst interesanta. Skolotājs nedrīkst novecot!» uzskata Ozoliņas kundze.
Lūgti ko vēlēt gados jaunākiem pedagogiem, sirmie skolotāji bilst - šis ir darbs, ko var strādāt no sirds tikai tie, kam tas tiešām patīk. «Gan grūts, gan patīkams darbs. Tā mūžam ir atbildība,» uzskata Noras kundze. «Varam tikai just līdzi mūsdienu skolotājiem... Bet vēlam strādāt ar sirdi! Mūsu algas nekad nav bijušas lielas, ja atceramies, kādas tās bija pirms 60 gadiem. Mēs esam pārdzīvojuši šos 60 gadus, un gan arī jūs, jaunie skolotāji, tiksiet pie labākiem apstākļiem. Un būs gandarījums par padarīto,» teic Artūrs Damlits. «Alga nav gandarījums par padarīto darbu,» piebilst pārējie seniori. «Ja tu stāvi klases priekšā un redzi, ka visi tie trīsdesmit skolēni uz tevi skatās, visi dzird, ko tu saki, un saprot, un domā tev līdzi - lūk, tas ir gandarījums!»