Interesanti dialogi tikko risinājās sociālajos tīklos: «Tu esi stulbenis!», «Pats, tu, stulbenis!», «Es ar tevi vairs nerunāšu!», «Un labi, ka tā!»...
Tieši šādas kvalitātes diskusija Latvijā bija vērojama pēc Krievijas popgrupas (jo jāatkārtojas - ar pankroku meiteņu spēlētajai mūzikai sakara ir ļoti, ļoti maz) Pussy Riot notiesāšanas un ieslodzīšanas cietumā (par ko tieši viņas tika tiesātas, viedokļi radikāli atšķiras - vieni uzskata, ka par baznīcas apgānīšanu un huligānismu grupā, savukārt otri uzstāj, ka Pussy Riot veica pārdrošu un mākslinieciski augstvērtīgu politisku protesta akciju, kas ir varbūt tikai administratīvi sodāms pārkāpums).
Vēl vairāk situācija saasinājās pēc tam, kad mūziķi no pašmāju Prāta vētras TV raidījumā Panorāma nepauda kvēlu atbalstu Pussy Riot, bet grupas līderis Renārs Kaupers atzina, ka notikušajā nav iedziļinājies. Epiteti, kas bija lasāmi sociālajā portālā Twitter bija graujoši, it kā visādi citādi cienījami ļaudis vispirms pēdējiem vārdiem lamāja Prāta vētru, bet pēc tam arī savus oponentus, pretī saņemot tādus pašus lāstus. Nekādu argumentu faktiski nebija, bet pretējā viedokļa paudēji automātiski tika ieskaitīti stulbeņu kategorijā, pat nepieļaujot domu, ka, visticamāk, patiesība ir kaut kur pa vidu. Un īpaši izbrīnīja, ka pašas agresīvākās, netolerantākās un asākās citādā viedokļa apkarotājas bija meitenes no lesbiešu, geju, biseksuāļu, transpersonu un viņu draugu apvienības Mozaīka. Lai gan pēc loģikas tieši viņām vajadzētu būt tām, kuras vislabāk izprot to, kā kāds cits var justies, domāt un būt citāds...
Taču Pussy Riot ir tikai lakmusa papīrs Latvijā valdošajai totālajai nespējai uzklausīt citādus viedokļus. Kvalitatīvas sociālpolitiskas debates publiskajā telpā būtībā nav vispār (un diemžēl kopš neatkarības atgūšanas nekad arī nav bijis), bet lielākā daļa publisko diskusiju parasti aprobežojas ar skaļiem saukļiem un lozungiem, oponentu uztverot, ja ne kā omenu, tad slikto pavisam noteikti.
Protams, pie tā ir vainīgi arī masu mediji un politiķi. Taču tieši tikpat lielā mērā kā jebkurš cits Latvijas sabiedrības loceklis - jebkurš cits no mums visiem. Jo, palasot to pašu twitteri, ir redzams, ka neiecietības līmenis parasti ir līdzīgs visu profesiju un sociālo slāņu pārstāvjiem.
Citiem vārdiem sakot - mēs gluži vienkārši tā arī neesam spējuši iemācīties sakarīgi diskutēt.
Un šī neprasme indē mūs visus. Mēs neuzklausām citus viedokļus, mēs neieklausāmies, mēs rušināmies katrs savā stūrīti, savā zemes pleķītī un domājam, ka esam pasaules nabas. Mēs ieguldām pūles un enerģiju citādi domājošo apkarošanā, tajā pašā laikā aizmirstot, ka varbūt, saliekot visus redzējumus kopā, vienotā dūrē, mēs kļūtu tikai stiprāki. Gan kā sabiedrība, gan katrs atsevišķi. Turklāt visi kopā.