Tuvojas Valsts prezidenta pārvēlēšanas laiks, sāk spietot labo padomu teicēji - šitais der, šitam nav nekādu izredžu, a trešajam, lai kā ķemmē matus a la Gorbunovs ar celiņu pa labi/pa kreisi, nu galīgi nav nekādu cerību prezidentēties. Cilvēks, kuru gribētu par prezidentu, nemanāms stāv pie saviem ratiem: viņš nav sarakstos, nav paņēmis kredītus, nav iesaistīts jēru klusēšanā, varbūt ir tikai sieviete, varbūt ir tikai valodas zinošs zinātnieks un pētnieks, kurš ar darbiem ir Eiropā, nevis ar muti Rīgā.
Uguni visam piemet sprēgātāji, kuri publiskajā telpā nāk ar skaistiem paziņojumiem, ka Latvijai sen vajadzīgs saimnieks, stiprā roka, kungs īstais, kas tos zagļus, liekēžus un izsaimniekotājus beidzot savaldīs. Šādi runātāji nezin kāpēc pamanījušies runāt tieši tagad. Paši savus uzņēmumus, ko ieguvuši, die's viņ' zin', kādām melnām haritonoviskām metodēm, pārdevuši ar galiem ūdenī, tagad var gudri runāt, ka valdībā un amatos salikti neprofesionāļi, kas valsti laiž uz grunti, ka vajadzētu tā un šitā.
Neviens jau nav pateicis, ka varbūt speciāli salikti zākājami ministri, lai patiešām nolaistu valsti līdz kliņķim. Gluži vai kāds būtu pārrakstījis pasaku par Saulcerīti, tikai savā meldiņā - sak, tie divi brāļi bija dumi, bet, kad nāks Saulvedis, būs gan miers un laimība. Pado' tik maiņu konstitūcijā, pado' tautai vēlēt prezidentu, tauta gan zina, kur Saulvedis.
Kādam ir izdevīgi graut demokrātijas pamatus un neuzticēties tautai, kas ievēlēja parlamentu, ar runām vien pierādot, ka parlamentā visi pērkami, bet parlamenta ievēlēts prezidents ir ieliktenis. Pirms tauta sāks rīkot referendumu «būt vai nebūt tautas vēlētam prezidentam», nemaz nešaubos, ka melnie PR otrās kārtas vakarā pametīs dažus pietaupītus kaulus. Antiņus piedāvās. Labticīgus tautudēlus, kuriem jau tagad tiek veidots milzīgs uzticības reitings. Vēl turot aizdurvē, jau tagad tiek netieši apsolīts, ka tas, kurš nāks, būs zelta zirgā un glābs.
Kārtējie mesli elkdievībai.
Cilvēki ir manipulējami. Antiņš var noticēt, ka pats uzkāpis Stikla prezidentūras kalnā. Labi zināms, ka Vecītis kapsētā bija idejiskais politiskā mārketinga iedvesmotājs. Tieši tas, ka nezināmajam prezidenta kandidātam jau verbāli garantē reputāciju un montē pārcilvēka personības pazīmes, rada neuzticēšanos tam, kuru klusībā taču jau gaida jūnijā.
Ko gaidām? Lai ir ko pašiem cienīt, lai ir ko citiem godāt, lai ir analītiski domājošs, neslēpj emocijas, ideju pilns, zina svešvalodas, labi izglītots, ar savu maciņu, heteroseksuāls, ir vismaz divi bērni... Kurš apzinās pats, ka viņam nav tik lielu pilnvaru, kā tauta gribētu. Nav jau ķēniņš. Tikai prezidents.