Pret vīriešiem sunīte ir laipnāka, ar fotogrāfu Raiti sasveicinās, astīti luncinot. Pie mājas zālē ietupināta amizanta keramikas cūka, netālu no durvīm ganās pīle ar pīlēniem sudraba krāsā. Mākslinieka dārzā un mājā ir ļoti daudz dzīvnieku un putnu figūriņu.
Pirmais, palika pēdējais
Plašajā viesistabā, kas savienota ar mākslinieka mīļāko vietu mājā - ērtu virtuvi -, uz dīvāna spilvenos aizmidzis Kuzja. Runcis paver šauras acu spraudziņas tikai tad, kad saimnieks viņu paņem rokās, lai parādītu kaķa sprogaino vēderu. Ar radu rakstiem rudulim nav īpaši paveicies - dziedātājs smejot stāsta, ka Kuzja ir Purvciema tirgus kaķenes bērns. Taču Aleksandrs domā, ka runča asinīs rit arī daļiņa zilo asiņu, jo «jaunībā - pēc visiem turku angoras šķirnes kaķu parametriem - Kuzjam uz vēdera bija četrpadsmit centimetru garš kruzuļains apmatojums». Stāsts par Kuzju ir šāds - Jāzepa Mediņa Mūzikas vidusskolas vokālā pedagoģe Margarita Gruzdjeva Purvciema tirgū vienmēr pirkusi kartupeļus pie pazīstamas pārdevējas, kas rūpējusies par skaistu bruņurupuča krāsas kaķeni. Tai piedzima bērni. 1995. gadā pedagoģe izvēlējās vienu kaķēnu un uzdāvināja to savam talantīgajam audzēknim Aleksandram Antoņenko, jo zināja, ka viņš ļoti mīl suņus, kaķus, putnus un zivis. Pāris gadu vēlāk no tās pašas kaķenes cita metiena topošais dziedātājs dabūja runcīti Mišu un kaķenīti Ņusju. Diemžēl abu pēdējos liktenis nebija laimīgs. Mišu vasarnīcā Tumšupē nokoda liels suns, bet Ņusja, reiz paņemta līdzi uz meistarklasēm Ventspilī, pazuda. Pēc gada Aleksandrs kaķeni atrada Ventspils Brīvdabas muzejā, pārveda mājās, bet Ņusja neizskaidrojamos apstākļos atkal pazuda. Tā dziedātājam palicis tikai Kuzja, kuram jau ir sešpadsmit gadu. Viņš visu laiku guļ, un viņam ir nelāga īpašība - «Kuzja vienmēr cenšas man iekost, pat tagad, kad jau ir vecs un bezzobains». Kuzjam ir lidotāja talants. Vēl Rīgā dzīvojot, runcis mēģinājis pa otrā stāva logu tauriņam pakaļ lidot. Dzīvs palika, jo Aleksandrs par savējiem prot rūpēties. Ja vajadzēs - arī antibiotikas injicēs.
Gandrīz izkusa Zalcburgā
Kamēr sarunājamies, Tīna lietišķi izpēta fotogrāfa lielo somu, panašķojas ar Kuzjas graudiņiem, iziet pārraudzīt kārtību dārzā, tad ierāpjas saimniekam klēpī. Aleksandrs stāsta, ka cilvēki jūsmojot par viņa sunīti: «Tīna ir jauktene. Tīršķirnes pekinieši nemēdz būt melnā krāsā. Mana mīlule (dziedātājs uzliek Tīnai saldu buču uz lūpām) ir Japānas hina un pekinieša krustojums, un labi, ka tā. Jauktenīši mazāk slimo un ilgāk dzīvo.» Smejos, ka Tīna ir padušsuns - viņu var ērti visur paņemt līdzi. Izcilais tenors stāsta, ka Tīna bieži viņu pavada mākslinieka gaitās, jau bijusi Romā, Zalcburgā, Oslo, Minhenē, Berlīnē: «Tīnai ļoti patīk lidot ar lidmašīnām. Viņa ir maziņa, ar tādu laiž salonā. Lidojuma laikā viņa parasti guļ vai pastaigājas zem sēdekļiem.»
Mākslinieks ievērojis, ka suņus visvairāk mīl Vācijā un Austrijā. Vīnē un Zalcburgā vai katrs garāmgājējs priecājies par Tīnu, it īpaši japāņu tūristi. Aleksandrs smej, ka Zalcburgā Tīna neglābjami iemīlējusies kādā japāņu hinā: «Viņi mīļi satikās, skaistais šunelis Tīnai izrādīja izcilu uzmanību, bet bijām spiesti šķirties, jo man bija jāsteidzas uz lidostu. Abi devāmies tālāk uz Minheni.»
Sarkanie ikri saldētavā
Aleksandrs Antoņenko jau atkal ir ceļa jūtīs. Šoreiz viņš dosies uz Londonu, kur 12. septembrī paredzēta pirmizrāde. Tīnai būs jāpaliek mājās, jo Anglijā ievest suni ir sarežģīti, nepieciešami dažādi ilgi kārtojami testi. Kā vienmēr par dziedātāja dzīvniekiem viņa prombūtnes laikā rūpēsies Margarita Gruzdjeva.
Aleksandrs uzskaita vēl līdz aizbraukšanai veicamo darbu sarakstu. Cita starpā jāieskrien tirgū. Tur jāiegādājas liellopu sirdis, gaļa, nieres, auzu pārslas. To visu Aleksandrs samals un ieliks saldētavā, nodrošinot barību Tīnai. Dziedātājs sagatavos barību arī diskusiem akvārijā - samals liellopu sirdis un gaļu, garneles ar čaumalām, spinātus, zaļos zirnīšus un papriku, to visu sadalīs mazās porcijās un arī noglabās saldētavā. Pasmejos, labi, ka mīluļi nepārtiek no sarkanajiem ikriem. Mākslinieks priecājas - viņa aprūpējamie nav izlepuši, bet mīl īstu ēdienu. Kuzjam, piemēram, garšo zupas. Bet pašam? Aleksandram garšojot viss, kas saistīts ar mīklu, - pankūkas, maizītes, arī sieri un piena produkti. Aleksandram ļoti patīk pašam gatavot, tāpēc ārzemēs viņš cenšas noīrēt dzīvokli ar virtuvi, aiziet uz vietējo tirgu, izvēlēties produktus, parunāt ar cilvēkiem un pagatavot sev garšīgu maltīti: «Arī maniem dzīvniekiem garšo mājas ēdiens, nevis no konservu bundžām izņemtais.»