To, kā piedzima manējā, es atceros kā šodien, kaut tas notika sen. Ļoti, ļoti sen.
Ritēja Otrā pasaules kara pēdējais rudens. Vaiņodes mazpilsētiņā, kurā mita mana ģimene, karu vēl nejuta, ja neskaita vācu štāba apmešanos mūsu mājā. Kara lielgabali dārdēja kaut kur pie Rīgas. Tāpēc vecāki atļāva man doties uz 20 kilometru attālo Priekules pilsētiņu paciemoties pie radiem - tēvoča ģimenes.
No gaisa nokritis zēns
Tā bija liktenīga kļūda! Pēc neilga laiciņa krievu armija jau ieņēma Vaiņodi, un atpakaļceļa man vairs nebija. Sākās uzbrukums arī Priekulei. Drīz vien kļuva skaidrs, ka palikšanas te vairs nav. Tēvocis sakrāva pajūgā nepieciešamo mantību, un devāmies ceļā. Apmetāmies netālā pagastā, kādās mājās meža vidū, kur šķita esam drošība. Taču šāviņi laiku pa laikam krita arī šeit. Tad slēpāmies turpat dārzā izraktā bunkurā. Mana tante, bailēs trīcot, skaitīja tēvreizi un mudināja to darīt arī man un savai mazajai meitiņai. Reiz tādā brīdī mūsu bunkurā burtiski kā no gaisa nokrita kāds zēns. Smaidīgs, runīgs. Par Valdi saucot. Arī no Priekules atbēguši. Centās mūs iedrošināt, izklaidēt ar jokiem. Man kļuva vai kauns par savu mazdūšību. Gribējās aizvien biežāk meklēt Valda sabiedrību. Un viņš darīja to pašu.
Mājas saimnieki bēgļus iemitināja siena šķūnī, bet bērniem atļāva nakšņot virtuvē uz salmiem. Valdis veikli ierīkoja guļvietu man blakus. Runājāmies vai visu nakti. Par ko gan tādi 11 un 12 gadu veci cilvēkbērni varēja runāt? Neatceros. Bija vēlme, lai šīs naktis nekad nebeigtos...
Kā zvaigzne austrumos
Savā bērnišķīgajā naivumā neapjautām, cik tāda vēlme nereāla. Jo kļuva skaidrs - frontes līnija tuvojas, un arī šeit palikšanas vairs nav. Vācu karavīri iekrāva mūs milzīgos ratos un pavēlēja doties prom uz aizmuguri. Bija pienācis mans un Valda šķiršanās brīdis. Kā šodien redzu, kā viņš pieskrien pie mūsu ratiem, ieliek man saujā kaut kādu papīra gabaliņu un uzmet pēdējo skatienu. Mūsu pajūgi aizdārd katrs uz savu pusi...
Es atritinu pelēko papīra strēmelīti un izlasu ar zīmuli rakstīto pašsacerēto dzejolīti: «Es tevi mīlu. Tā mūžam vadīs mūs, kā zvaigzne austrumos.» No tā brīža šīs rindiņas kļuva par manu talismanu un kā «zvaigzne austrumos» apgaismoja manu ceļu mūža garumā. Šo papīriņu es pārlasīju ik dienu, līdz tas pagalam nobružājās. Lasīju to, tupot uz graudu kaltes metāla sietiem, kur Cīravas pagastā saimnieks mums, bēgļiem, ierādīja dzīvošanu. Lasīju to bezmiega mēnesnīcas naktīs, kad krievu lidmašīnas gaudoja mums pāri ar bumbu kravu Liepājai. Un tad mans dārgums pazuda. Kā? Nezinu. Bet ļoti pārdzīvoju. Ilgi skumt nebija laika. Karš bija beidzies, un sākās mūsu mājupceļš. Iebraucot Priekulē, redzējām, ka mūsu tēvoča mājas vairs nav. Tā nebija sabumbota - krievu karavīri to dēli pa dēlim bija nokurinājuši tuvējā pirtī. Apmetāmies zemnīcā. Kur Valdis? Nezināju pat viņa adresi. Nezināju, kas noticis ar maniem vecākiem. Bet mamma mani uzmeklēja. Uzzināju, ka vecmāmiņa mirusi, bet man piedzimis brālītis - patvertnē, bumbām sprāgstot.
Šāviens kā sveiciens
Atsākās manas skolas gaitas. Laiku pa laikam uz kapukalniņu aizvadījām kādu klases biedru. Kas viņus dzina knibināties ar atstātajiem kara munīcijas krājumiem? Dievs vien zina. Domāju par Valdi. Kaut ar viņu nekas nebūtu noticis! Uz Priekuli vairs nebraucu - tēvocis bija miris, nokrizdams no jaunceļamās mājas jumta. Un tad pēc gadiem četriem manu patēvu pārcēla darbā uz Priekuli. Ar trīcošu sirdi gaidīju atkalredzēšanos ar Valdi. Sāku mācīties vietējās skoliņas izlaiduma klasē. Valdis to jau bija beidzis. Kādu vakaru skolā rādīja kino. Bet satikties neiznāca - es biju ar klases biedriem, viņš - savā kompānijā. Pēc seansa redzēju puisi attālināmies. Viņš atskatījās, pacēla roku un... Atskanēja šāviens.
Vēlāk pajautāju: kāpēc? «Tas bija mans sveiciens tev,» viņš paskaidroja. Nu protams - mūsu satikšanās bija neizbēgama. Atnāca ziedonis dabā un mūsu sirdīs. Visskaistākajā vecumā, 16 gados. Atnāca mūsu mīlas laiks. Tikāmies katru nedēļu. Mums bija tāda slepena vietiņa - vecā ozolu birzī pilsētas nomalē. Tur stundām sēdējām, skūpstījāmies un runājām. Ne par mīlestību. Viss skaidrs jau bija tāpat. Kļuvām nešķirami. Valdis aizrāvās ar sportu, spēlēja vietējā futbola komandā. Sacensības notika arī apkārtējos pagastos, tad devos līdzi turēt īkšķi. Savukārt mans draugs vienmēr bija skatītāju rindās, kad koncertēja mans koris. Sarīkojumos vietējā kultūras namā dejojām līdz rīta gaismai.
Pielūdzējs neļāva šaubīties
Tad Latvijā notika lielas administratīvās izmaiņas. Priekule kļuva par rajona centru. Valdi iecēla par sporta dzīves vadītāju, es sāku strādāt savā sapņu profesijā vietējā avīzē. No Liepājas sabrauca daudz jaunu cilvēku. Mēs ar Valdi sākām attālināties. Viņam uzradās kaut kāda draudzene, bet mani enerģiski sāka aplidot jaunatnācējs no Liepājas. Tad Valdis aizbrauca, šķiet, viņu iesauca armijā. Mans pielūdzējs neļāva man ilgi šaubīties - pierunāja iesniegt laulību pieteikumu dzimtsarakstu nodaļā. Darbiniece teica: viņa ejot atvaļinājumā. Vai nu reģistrējieties tūliņ, vai gaidiet divus mēnešus. Nepaspēju apdomāties, kad jau biju sievas godā. Ko gan cilvēks neizdara 18 gadu vecumā...
Turpinājums - nākamajā Senioru Dienas numurā