Viņu saimniece Rīgā studē medicīnu. Mans pienākums ir dienas vidū abus vest stundu garā pastaigā. Esmu pat iemācījusies dažas komandas somu valodā, piemēram, ei - nozīmē nē, istu - sēdēt, tule - pie manis! Izstaidzināt suņus un pieskatīt mājdzīvniekus, kad viņu saimnieki ir projām - tas ir mans bizness.» Ielas vidū sarunāties nav ērti, tāpēc norunājam pēc pāris dienām tikties Vērmanītī, kur Alīna atkal vedīs pastaigā Domī un Ētū.
Izķepurojas no vecās dzīves
Laiks ir tumši pelēks, pūš stiprs vējš, divi vīri parkā spēlē saldsērīgas melodijas. Alīna knapi tur abus spēcīgos razbainiekus, kuri raujas ostīt visas zālienā atstātās zīmītes. Viņa zina - kad šie izstaigāsies, mājās ies rāmi kā jēriņi. Alīna stāsta par pārvērtībām savā dzīvē: «Faktiski es neko citu neprotu, kā tikai rakstīt. Ilgi domāju, ko man patiešām patiktu darīt, kā es varētu nopelnīt līdzekļus dzīvei? Arī līdz tam par dzīvi nevarēju žēloties, bet gribējās sākt darīt to, kas nepieciešams cilvēkiem un kas man pašai sagādātu prieku. Tad vēl bija biezie gadi, es aizbraucu uz Tunisiju, un pa to laiku man mājās nokalta visas puķes. Es iedomājos - redz, būtu labi, ja kādam varētu lūgt tās apliet. Tā radās ideja - palīdzēt cilvēkiem viņu prombūtnes laikā - apliet puķes, izņemt pastu, samaksāt rēķinus, pieskatīt mājdzīvniekus. Pagājuši divarpus gadi. Esmu izķepurojusies no iepriekšējās dzīves un man patiešām patīk tas, ko es daru.»
Alīnai mirdz acis: «Zini, šī nodarbošanās neko daudz neatšķiras no žurnālista darba. Es katru dienu tiekos ar visdažādākajiem cilvēkiem un visu laiku esmu kustībā, jo mani klienti dzīvo dažādos pilsētas rajonos. Es strādāju svaigā gaisā, tātad man ir veselīgs dzīvesveids. Neatsaku palīdzēt ne Līgo dienā, ne Ziemassvētkos vai gadu mijā, eju ar suņiem jebkuros laika apstākļos, apgūstu jaunu pieredzi un iemaņas. Piemēram, no rīta pusseptiņos vedu pastaigā amerikāņu buldogu Iļģuciemā, deviņos - mīlīgu pitbulu Pļavniekos, pa dienu mani gaida Domi un Ētū, bet vakarā jāizstaidzina labradors centrā. Visur nokļūstu ar sabiedrisko transportu, jo autovadītājas tiesību man nav.»
Neparastie klienti
Alīni pašai suņi nekad nav bijuši, bet viņai ļoti patīk kaķi. Tagad darbā ir saskarsme ar vieniem un otriem. Palīdz žurnālistes gados dibinātie sakari. Ja rodas neskaidrības, padomu var lūgt gan kinologiem, gan veterinārārstiem, bet pagaidām tāda vajadzība nav bijusi. Kādi tikai klienti Alīnai šajos gados nav bijuši! Kāds vīrs nolēmis sievai kāzu gadadienā uzdāvināt biļeti lidojumam uz trim dienām Prāgā, un Alīna pieskata ģimenes mīluli mastifu, izņem pastu, aplej puķes. Jaunam pārim pa dienu jāizved viņu labradors, bet vecmāmiņa baidās, ka uz ielas netiks galā ar viņu. Jauns vīrietis dodas atvaļinājumā uz Bulgāriju, un Alīna iet apkopt un pabarot viņa trusi. Toiterjera Ričika saimnieki mierīgi atpūšas Kiprā, jo zina, ka suns ir drošās rokās. Sfinkss, šinšillas, amerikāņu buldogs, kādas mākslinieces kaķu bariņš - pie vieniem jāiet biežāk, pie citiem regulāri, par kādu jārūpējas saimnieka neilgās prombūtnes laikā. Alīnai patīk, ja cilvēki domā uz priekšu, ja ģimenē viss salikts pa plauktiņiem. Tad nav steigas, ir laiks dzīvniekus iepazīt. Pirmajā reizē Alīna iet pastaigāties kopā ar suni un viņa saimnieku, izrunā dzīvnieka rakstura īpatnības, iespējamās situācijas pastaigas laikā, noskaidro, ar ko un cik bieži dzīvnieks jābaro, kādas ir viņa veselības problēmas, cik lielā mērā suns socializēts, vai nav bailīgs vai agresīvs, pēc tam sastāda pastaigu grafiku. Visbiežāk saimnieki lūdz suni nelaist vaļā no saites, apiet ar līkumu agresīvus suņus un nelaist suni bērnu tuvumā - kam vajadzīgas liekas problēmas?
Par uzticību un uzticēšanos
Svarīgi iegūt klientu uzticību, jo uz Alīnas atbildību paliek ne tikai dzīvnieka drošība un labsajūta, bet arī mājas durvju kods, atslēgas, signalizācija, dažkārt arī mājā dzīvojošie vecie cilvēki, kuriem jāatnes zāles un pārtika. Kad darba ir vairāk, Alīna ņem palīgus: «Man jābūt pārliecinātai, ka palīgs visu izdarīs, kā nākas, tāpēc pārbaudes laiks ir pat pusgads.»
Nopelnīto Alīna nesaņem aploksnē. Viņai ir oficiāla servisa firma Mana māja, tā valstij maksā nodokļus, firmai ir mājaslapa, serviss apdrošināts kompānijā a/s Balta. Alīna atzīst: «Strādājam no 2008. gada 1. decembra, bet pirmie klienti parādījās tikai 2009. gada aprīlī, un tikai tagad varu teikt, ka esam sākuši gūt nelielu peļņu. Taču galvenais ir apziņa, ka darbs man rada gandarījumu, ka es spēju mūsu trakajā laikā ar savu darbu radīt cilvēkiem mieru sirdī. Atklāju arī, ka ļoti labi saprotos ar suņiem un ceru, ka kādreiz iegādāšos mazu, mīkstu kā spilvens mopsi.»