Mātes mirstība noteikti ir viens no rādītājiem, kas ataino veselības aprūpes organizāciju valstī. Līdz ar to varam secināt, ka ar organizāciju viss nav kārtībā. Vismaz pusē no šiem gadījumiem ietekme ir bijusi sociālajiem apstākļiem, kas ietekmē arī pieejamību reproduktīvās veselības pakalpojumiem. Te nav viens faktors, bet gan daudzi. Konfidenciālās mātes mirstības analīzes, kuras ziņojums būs oktobrī, ietvaros mēs pirmo reizi uz to paskatīsimies no cita skatpunkta. Mums īstenībā neinteresē, kur tas ir noticis un kurš ārsts to izdarīja vai kāda bija organizācija konkrētajā slimnīcā. Mēs skatāmies no sistēmiskā viedokļa, jo tas, kas notiek vienā slimnīcā, nākamajā dienā var notikt otrā.
Pagājušais gads, kad nomira 12 sieviešu, bija apstākļu sakritība, vai tam ir kāds nopietns iemesls?
Tā noteikti ir apstākļu sakritība. Pagājušā gada sākumā, kad runājām par šo problēmu, jau bija nomirušas trīs sievietes, bet viņas saslima iepriekšējā gadā. Viens gads neraksturo situāciju, bet satrauc tas, ka nav konsekventas tendences uz leju.
Šīs sievietes nenonāk īstajā vietā, kur viņām tiešām var palīdzēt?
Reizēm jā. Ir grūti iedomāties, ka mazā reģionālajā slimnīcā kritiski smagi slima grūtniece varētu saņemt terciāla līmeņa palīdzību. Līdz galam nestrādā arī hospitalizācijas plāns un tie noteikumi, kam kur ir jānonāk.
Tas ir ātrās palīdzības lauciņš?
Ātrā palīdzība jau arī strādā sistēmas ietvaros. Kaut kur ir jābūt pateiktam, ka kritiski slimu pacientu no Daugavas kreisās puses uzreiz jātransportē uz Austrumu slimnīcas sepses klīniku, piemēram.
Tagad tas nav definēts?
Tas ir definēts, bet netiek īsti uzraudzīts. Arī finansēšanas noteikumi ir tādi, kas nemudina... Es nesaku, ka Austrumu slimnīca atsakās uzņemt slimniekus, viņi vienmēr pieņem visus, un tādas [sliktas] pieredzes nav, bet ir jābūt kaut kur pateiktam, ka šim smagi slimajam pacientam nāk līdzi arī finansējums. Pie hospitalizācijas plāna ministrijā tiek strādāts, lai tas tiktu iestrādāts kā reglamentējošs dokuments.
Tas arī tiks iestrādāts jūsu rekomendācijās?
Jā, pilnīgi noteikti.
Bet šīs rekomendācijas būs tiešām saturīgas un īstenojamas, vai tur būs tādas lietas, kas jau tagad tiek darītas un nepieciešams tikai nostiprināt?
Gan tā, gan tā. Ja kaut ko konstatējam, tad negaidīsim līdz rudenim, stāstam profesionāļiem un politikas veidotājiem. Ja šāds ziņojums būtu katra gada beigās, tad būtu ārkārtīgi viegli identificēt, kurā vietā tas ir noticis. Tas nav mūsu mērķis. Konfidenciālā analīze ir balstīta uz cilvēku atklātību un vēlmi stāstīt patiesību, nesafabricēt datus. Ziņojums būs gana konkrēts, bet līdz tam daudzas lietas jau būs iekustinātas.
Visas grūtnieces bija uzskaitē?
No visiem mātes mirstības gadījumiem laikā no 2013. līdz 2015. gadam 40% nav apmeklējušas ārstu, vēl 10% [pie ārsta] bijušas pāris reižu. Tas nozīmē, ka pusei ir sociālās problēmas. Protams, no tā nemirst, bet tas ierobežo piekļuvi veselības aprūpes pakalpojumiem. Iespējams, šo sieviešu grūtniecība bija nevēlama, neplānota pilnīgi noteikti. Būtu bijis labi, ja viņām būtu bijusi laba piekļuve ģimenes plānošanas pakalpojumiem un šī grūtniecība nemaz nebūtu iestājusies. No padomju laikiem nāk līdzi tas, ka sievietes savu reproduktīvo veselību uztic ginekologam. Ginekologs arī šobrīd ir tiešās pieejamības ārsts, bet ģimenes ārsti norobežojas, jo zina, ka ar šīm lietām nodarbojas ginekologs. Bet tas strādā tik ilgi, kamēr nenonākam mazā ciematā, kur ginekologa nav. Lai sieviete nokļūtu pie speciālista pilsētā, jābūt motivācijai un līdzekļiem.
Daudzus gadus arī runājam par to, ka ir jābūt valsts kompensētai kontracepcijai atsevišķām grupām. Ir pašvaldību sociālie dienesti, kam tas rūp un kas to apmaksā.
Ir reāli visā valstī tādu ieviest?
Tas nemaz nemaksā tik ļoti daudz.
Speciālistu trūkst arī dzemdniecībā. Veselības ministrs sola pārskatīt tarifus. Tas palīdzēs atrisināt darbinieku problēmu?
Tarifu aprēķini šobrīd nav finansiāli pamatoti, algoritmi neiztur nekādu kritiku. Liela daļa veselības aprūpes pakalpojumu ir nepietiekami apmaksāti, bet dzemdniecībā tarifi ir īpaši zemi. Tie pašlaik nosedz 80% no reālajām izmaksām. Lai Dzemdību nams izdzīvotu, mums ir jāattīsta maksas pakalpojumi. Pacienti maksā par ģimenes palātām, subsidējot valsts nesamaksāto daļu. Ja radikāli nekas nemainīsies, dzemdību nodaļas būs spiestas aizvērties nevis tāpēc, ka nevar izpildīt kvalitātes kritērijus, bet tāpēc, ka nebūs ārstu. Arī Dzemdību namam draud apjomu samazināšana.
Kādas pašreiz ir tendences? Dzemdībās piedalās arī bērna tēvs, grūtnieces slēdz līgumus?
Ģimenes dzemdības ir normāla parādība. Par to neviens nebrīnās, un nekādi šķēršļi netiek likti. Līgumi savukārt iet mazumā, jo visi ārsti ir pārguruši un viņi vairs nespēj atnākt papildus. Ar vecmātēm līgumi joprojām pastāv, bet tos pamatā izvēlas sievietes, kurām nav dzemdību pieredzes. Tās, kuras atnāk un piedzemdē ar līgumu vienreiz, otrreiz saka, ka līgumu nevajag, jo tāpat ir labi.
Redzat dzimstības pieaugumu?
Mums katru gadu ir dzemdību skaita pieaugums. Ir arī trešie un ceturtie bērniņi, un var redzēt, ka ģimenēm atkal ir kaut kāda drošības sajūta. Tā ir laba zīme. Bet mums ir arī tāda vieta, kur viss sakoncentrējas, tāpēc īstas svārstības ļoti nejūtam. Pagājušajā mēnesī Dzemdību namā bija 602 dzemdības - tik, cik divās mazo slimnīcu dzemdību nodaļās gadā kopumā.
Kā ar mammu vecumu?
Viņas jaunākas noteikti nekļūst. Tā ir visas Eiropas un attīstīto valstu tendence. Taisni otrādi - bērnus dzemdē arvien vēlāk. Jaunas dzemdētājas ir reti.
Kā jaunās ģimenes uztver bērnu?
Dažādi. Sievietes sūtības vērtība šodien ir citāda. Sieviete saprot, ka viņa var pelnīt un būt noteicēja pār savu dzīvi, to atļauj arī kontracepcija. Agrāk tās jaunās meitenes visas iekrita, bija grūtniecība, un viss. Šobrīd sieviete, nekaitējot veselībai, to visu var kontrolēt.
Pēdējā laikā man ir bijušas grūtnieces, kas nav ņēmušas dekrētu un atgriezušās darbā tajā pašā dienā, kad izrakstītas no dzemdību nodaļas. Esmu mēģinājusi runāt, ka ir citas vērtības un bērnam ir nepieciešama mamma, bet, nē, viņām ir auklīte, un vecāki ir vakaros un brīvdienās. Normāli domājoša sieviete kaut kādu brīdi tomēr bērnam laiku velta, jo neviena jau labāka par mammu nav. Bet es nedomāju, ka bērna vērtība kā tāda ir zudusi, mainījušās ir sievietes kopējās vērtības.
Vakar pie Saeimas bija protests pret olšūnu ziedošanas ierobežojumu. Pēc jūsu domām, ir jāliedz ziedot olšūnas nedzemdējušām sievietēm?
Es teiktu, ka jā. Austrumu slimnīcā ginekoloģijas nodaļā reizi pa reizei nonāk jaunas meitenes, kurām olnīcas ir pārstimulētas. Viņas, protams, to dara par naudu. Ja cilvēks grib ziedot no sirds un neprasa par to atlīdzību, tad viss ir kārtībā, bet, ja tas pārvēršas par biznesu, tas pārkāpj ētiku. Jaunas meitenes nesaprot, ka viņām pašām varētu būt problēmas, kad viņas gribēs bērnus. Tas varbūt ir nedaudz piespiedu kārtas regulējums pret to biznesu, kas tagad notiek.
Jau pirms pāris gadiem runāja, ka dzemdību nodaļās, kur ir mazāk par 500 dzemdībām gadā, ir grūti noturēt augstu kvalitāti. Šī problēma ir atrisināta?
Nav atrisināta. Pērn bija sešas dzemdību nodaļas, kur bija mazāk par 500 dzemdībām. Pasaules Veselības organizācijas eksperti arī tagad saka, ka drošības līnija ir 700 dzemdību gadā. Tā nav tikai Latvijas problēma. Arī Lietuvā ir līdzīgi, bet tur strikti ir noteikts - ja ir zem 500 dzemdībām gadā, līgumus ar valsti neslēgs. Jāsaprot, ka tas ir ļoti nepopulārs lēmums. Visas slimnīcas pieder pašvaldībām, kuras tās labprāt dotē, remontē un investē, lai tik tā dzemdību nodaļa būtu. Tajā pašā laikā nepietiekami ir vērtēti drošības aspekti. Pacients iet uz slimnīcu un sagaida, ka tur viņam būs droša palīdzība, bet nezina, kas tur patiesībā slēpjas. Nacionālais veselības dienests ir noteicis dzemdību nodaļām minimālos kvalitātes kritērijus, lai tiktu ievēroti drošības aspekti. Tagad jautājums ir, vai visas nodaļas šos kritērijus spēs ievērot. To likteņi ir pašu slimnīcu vadītāju rokās.