Viņa nekad nav šaubījusies par savas profesijas izvēli, jau no mazotnes zinājusi, ka vēlas izprast visu, kas saistās ar šuvējas arodu. Tagad savās zināšanās dalās ar citiem.
Kā uzvedīsies audums
Lai kļūtu par profesionālu skroderi, nepieciešamas divas īpašības, teic meistare. Pirmkārt, jābūt prasīgumam pret sevi. Otrkārt, pacietībai. «Darbs ir neprognozējams, bieži vien nervozs, jo nekad nevar zināt, kā uzvedīsies audums.»
Meitenes, kas nāk mācīties par šuvējām, šo profesiju romantizē, stāsta Renāte. Viņas iedomājas, ka darinās skaistas kleitas un apkārt būs vieni zīdi. Tomēr ikdiena nemaz tik rožaina neesot.
Prakses bieži notiek rūpnīcās, kur ar precizitāti - iezīmīti pret iezīmīti - jāšuj kopā divas detaļas, un tā visu dienu.
Monotons darbs, bet jāveic ar lielu atbildību, vēl jo vairāk, ja izstrādājums ir no dārga vilnas auduma. Cita lieta, ja skroderis izpilda individuālos pasūtījumus.
Vieni specializējas uzvalku darināšanā, citi šuj mēteļus vai vieglos tērpus. «Viens nevar šūt visu. Katram ir ķēriens uz savu,» domā meistare.
Darbu individuālā uzņēmumā nevar salīdzināt ar darbu ražotnē. Individuālā uzņēmuma šuvēja darbadiena ir neprognozējamāka salīdzinājumā ar darbu fabrikā. «Ir termiņi, nepieciešama lielāka uzdrīkstēšanās eksperimentēt un radīt.
Darba lielākais pluss - radošums, kā arī var plānot savu laiku. Savukārt darbs uzņēmumā ir konkrētāks - jāapmet vīles vai jāpiešuj, piemēram, kabata. Cilvēks nāk uz darbu, nostrādā noteiktās darba stundas un iet savās gaitās.
Nākotne skaidrāka, jo zina, ka darbs būs arī rīt, ko ne vienmēr var teikt par individuālā darba veicējiem,» par skrodera darba plusiem un mīnusiem stāsta Renāte.
Pasūtīt tērpu ir ekskluzīvi
Vai šuvēja arods ir prestižs? «Agrāk bija ļoti,» teic eksperte. Pie Rīgas modes ateljē jau astoņos no rīta veidojušās rindas, jo bijis ierobežots pasūtījumu skaits, bet katra dāma gribējusi sev jaunu štāti.
Šobrīd valda citas tendences. Lai gan ir lielāka iespēja nopirkt gatavu apģērbu, modē ir rokdarbi - adīšana, pērļošana, šūšana, tamborēšana. Skatoties no šāda rakursa, šī profesija ir prestiža. Tomēr, ja vērtējam pēc šuvēja atalgojuma, tad tā vis nevar teikt. Kāpēc tā? Meistare novērojusi, ka cilvēki nevēlas maksāt veikalā par nekvalitatīvu apģērbu neadekvāti augstu cenu, tāpēc meklē veidus, kā iegūt kāroto par saprātīgāku maksu. «Bieži cilvēks uzlaiko apģērbu veikalā, tas iepatīkas, to fotografē, nāk pie šuvēja un saka - es gribu tādu! Tas skumdina,» atzīst Renāte. «Tas nozīmē, ka šuvēja darbs netiek vērtēts augstu.» Viņasprāt, vajadzētu būt otrādi - šūdinātam apģērbam jāmaksā vairāk nekā gatavai precei veikalā, jo tā ir ekskluzīva lieta - pasūtīt tērpu individuāli. Taču skroderi grib nopelnīt, tāpēc piekrīt strādāt par zemāku atalgojumu. Renāte ir pārliecināta, ka vislielākā šīs profesijas vērtība ir sievietes māka šūt - viņas apšuj sevi un savu ģimeni.
Balti diegi vīlē
Renāte pati sev vairāk šuva studiju gados. Toreiz pie jauna tērpa kārojās ātrāk tikt, jo bija jāiet uz ballīti. «Vajadzēja paspēt izmācīties un ātri uzšūt. Gadījās arī tā, ka tikai vēlāk pamani - saviesīgā pasākumā ar augsti paceltu galvu savā šūtajā tērpā esi staigājis ar sadiedzamajiem diegiem, kas kādā vīlītē rēgojas, jo piemirsies izvilkt ārā. Vai arī kādā vīlē sāk durt saspraužamā adata.» Viņa gan atzīst, ka šādas likstas nekad nav mazinājušas sparu darīt. Deviņdesmito gadu sākumā, kad Latvijā no ārzemēm ieveda lētāku un zemākas kvalitātes apģērbu, šuvēju pakalpojumu popularitāte mazinājusies. Renāte atzīst, ka arī pati šajā laikā nav šuvusi it nemaz, jo visu varēja nopirkt. Tagad vairāk pie skrodera šūdināt tērpu nāk cilvēki, kam amats prestižs. «Ja grib, lai apģērbs ir kā uzliets, labi stāv uz auguma, dodas pie meistara.»
«Cilvēki vienmēr grib iegūt skaistas lietas. Un, ja nākotnē raugāmies ar optimismu, ja uzlabosies ekonomiskā situācija, tad šai profesijai nākotne ir,» teic meistare. Šuvēja arods nozīmē ne tikai mehānisku vīļu sašūšanu, bet arī prasmi izvēlēties pareizās krāsas tēlam, šūdināt apģērbu atbilstoši auguma formām. Pēc labiem speciālistiem ir liels pieprasījums arī ārzemēs, novērojusi meistare. Svešzemēs darbu varot atrast ne tikai šūšanas cehā, bet arī pie dizaineriem, kas meklē čaklas rokas kolekciju radīšanas laikā. «Ah, ja gadu būtu mazāk!» nosaka meistare, «tā ir lieliska pieredze!»