Krupņiku ģimene Mazajos Batos bija vieni no tiem, kam uzbruka nesamērīgs pārspēks un kurus ciniskā pārākuma apziņā nobendēja - sadedzināja dzīvus pašu mājā: Mihailu, viņa māti Veroniku un sievu Teklu ar pēdējā mēnesī nēsāto bērniņu. Sieva dzīvības vai nāves izmisumā pamanījās no mājas izbēgt, bet Kononova bandīti viņu saķēra un iesvieda atpakaļ degošajā mājā - pa logu. No savas degošās zemes, kur nobendēti vai nāvei lemti palika daudzi tuvie, kara beigās sarkanarmijai tuvojoties atkal, bēga daudzi, kas jau bija pārcietuši padomju pirmās okupācijas zvērības 1939. un 1940. gadā un ilūzijas par šiem «atbrīvotājiem» neloloja. Daudziem nepaveicās - viņi izrādījās komunistu pēckara ietekmes zonā vai dažkārt pat no bēgļu nometnēm kā Staļinam savas tautības dēļ vien piekrītošie tika atdoti varmākām, no kuriem bija gandrīz izsprukuši. Viņi tika sagrābti un iemesti atpakaļ padomijas posta un nāves peklē, viņi un viņu bērni. Tāpēc ECT sprieduma sakarā grūti runāt par gandarījumu, par izlīdzinājumu, jo notikušais ir neizlīdzināms. Tā drīzāk ir morāla kompensācija un apliecinājums, ka spējam just līdzi cits cita sāpēm, ka mums ir vieni cilvēcības, sirdsapziņas un tiesiskuma kritēriji.
Ar ECT spriedumu, kas atstāj spēkā Kononovu notiesājošo Latvijas spriedumu, mēs Eiropā salīdzināmies, vienādojamies vienā morālē. Vai arī ne. Kā norāda ECT spriedums un reakcija uz to, morālā robeža starp Eiropu un ne-Eiropu pašlaik sakrīt ar Latvijas austrumu robežu. Ar ietiepīgu stūrgalvību mūsdienu oficiālā Krievija negrib laisties vaļā no pagātnes sloga, kas to aizvien dziļāk velk svešas vainas un necilvēcību dūkstī. Nu jau to pat nevar vairs dēvēt par aziātisku cietsirdību un despotismu, jo Āzijā ļoti daudziem eiropeiska attieksme pret cilvēka dzīvību, cieņu, tiesiskumu, indivīda un varas attiecībām kļuvusi par viņu pašu morāles stūrakmeņiem. Bet pa Krieviju aizvien vēl klīst despota Čingizhana spoks, itin labi sadzīvojot ar savu gados jaunāko brālēnu - komunisma rēgu. Ķeroties pie ejošākās propagandas, kāda nu tobrīd gadījās pa rokai, oficiālā Krievija ir ne vien izvēlējusies anahronisku, atpakaļrāpulisku taktiku, bet abu despotisko rēgu personā arī morāli degradējošu kompāniju, kas tagad kropļo mūsu valstu attiecības un cilvēku saprašanos, bet ilgtermiņā bremzēs pašas Krievijas un tās sabiedrības attīstību.
Uzreiz pēc ETC sprieduma izskanējušais Krievijas oficiālais viedoklis, no vienas puses, ir cilvēciski nepatīkams, bet, no otras, tas ir prātu atvēsinošs pārlieku ar Kremli draudzēties gribētājiem. Par Krievijas tiesiskuma izpratni liecina, piemēram, tieslietu ministra vietnieka Georgija Matjuškina komentārs, ka ECT rīcība viņam liek domāt par Nirnbergas procesa pārvērtēšanu Eiropā. Līdzīgā gaisotnē ir Krievijas Ārlietu ministrijas neizpratne, ka tūlīt pēc Uzvaras dienas svinībām «tiek pieņemts lēmums pret tiem, kas cīnījās pret fašismu». Latvijas tiesu instances Kononovu notiesāja par kara noziegumiem - tieši par to, par ko 1945. un 1946. gadā nacistus tiesāja Nirnbergā, un tagad šis spriedums uzturēts Eiropas augstākajā līmenī. Nē, ne jau mēs pārskatām kādas fundamentālas tiesiskuma nostādnes, bet gan Krievija, vispirms komunistu un tagad Kremļa siloviku Krievija - tā īsti acīmredzot šīs nostādnes nav atzinusi par saistošām.
Dubultmorāle vienmēr bijusi boļševiku un viņu idejisko mantinieku domāšanas sastāvdaļa līdz pat mūsdienām. Gānot vācu fašismu, padomju komunisms savā ideoloģijā ietvēra plašu būtībā fašistisku uzskatu spektru, ko līdz ar PSRS sabrukumu pārņēmuši dažādu nokrāsu Krievijas neonacisti. Ne jau Latvijā vai Igaunijā atdzimst fašisms, kā tas tiek apgalvots, bet gan Krievijā tas ir dzīvs un nekad nav bijis miris. Un, sodot ar nāvi kara noziedzniekus Nirnbergā, savējiem to «pareizās» partijas piederības dēļ Krievijā piešķir ordeņus un izdienas pensijas. Vēl pirms pusotras nedēļas Uzvaras dienas pieņemšanā Krievijas vēstniecībā Mazo Batu bende Kononovs sēdēja goda vietā blakus vēstniekam.
Asinis ir vienlīdz sarkanas krievam, ebrejam, latvietim un jebkuram citam, un izlietas tās kļūst par morālu robežšķirtni. To pārkāpjot jeb nicīgi neievērojot cilvēks kļūst tekulis un bēgulis, un tam nav vietas pasaulē, viņš top pamests savai iluzorajai ne-pasaulei ar tās rēgiem, un viss liecina, ka tāds var būt arī valstu liktenis.