Nav jāizlasa Džoisa Uliss, lai saprastu, ka politikā nekas nav vienkārši vai pašsaprotami, kā varbūt no pirmā acu uzmetiena varētu šķist. Mēs visi kādreiz skolas vai studiju laikā esam analizējuši dzejoļus, un, ja to atcerēsimies, 10 gadījumos no desmit neviens dzejolis sevī neietvēra sākotnējo domu, kuru uztvērām pirmajā reizē, kad to lasījām. Tas bija pilns ar zemūdens akmeņiem - metaforām, simboliem un citiem viltīgiem knifiņiem -, kas absolūti mainīja tavu redzējumu. Lai saprastu, kas ir kas, nācās domāt ārpus rāmjiem, un, kad šī barjera tika nojaukta, mēs uzzinājām, ka zilās debesis nebija zilas un debesis nemaz nebija debesis…
Lūk, velkot paralēles ar Top 1 politisko šovu - otrā valsts valoda -, varam šo salīdzinājumu sajust ļoti spēcīgi un nopietni, nevis tikai skolotājas balsī iz pagātnes.
Ļoti bieži dzirdam apgalvojumus, ka neiešana uz referendumu un absolūta tā ignorēšana ir pielīdzināma balsošanai «pret», jo valstī atrodamie indivīdi, kuri ir pret latviešu valodu, nekādā gadījumā neveido skaitli 771 350, kurš ir maģisks, jo tieši tik daudz balsstiesīgajiem jāpasaka «par», lai mainītu Satversmi uz minorīgām tonalitātēm. Šāda nostāja ir ļoti primitīva, kā minēju salīdzinājumā par dzejoļa analizēšanu un politiku, šādi tulkot situāciju ir kā domāt, ka Rainis savā daiļradē visu teica tieši, bez simboliem un metaforām.
Latviešu miljonārs Vilis Vītols nesenā intervijā pateica ļoti gudrus vārdus, kas veiksmīgi apzīmē šīs linderosipa izrādes jēgu: «Mēģināt ar durkli, vai pretim kas mīksts.»
Protams, latviešu valoda 18. februāra izskaņā nezaudēs savu statusu, taču šī ir tikai lielas akcijas un kārtējās rusifikācijas pirmā vēsma mūsu neapsviedīgajos un nepamatoti drošajos pakaušos.
Pašlaik tiek pārbaudīta mūsu modrība, mūsu vienotība un attieksme šajā jautājumā. Pārbauda arī mūsu atmiņu, vai tajā ir aizķēries kāds vēstures fakts, piemēram, PSRS ēra, kurā, ja nemaldos, latviešu valoda nebija tā, ar kuru Hruščovs mēdza uzstāties savās runās, un pieņemu, ka arī XX gadsimta skaistāko uzacu īpašnieks Brežņevs neaicināja padomju cilvēku apgūt vismaz piecas latviešu tautasdziesmas…
Arī XIX gadsimts mūsu vēsturē ir ieguvis aksesuāru vārdā «rusifikācija». Pagātnē ir visas atbildes, neignorēsim tās, bet ņemsim par piemēru, kas var notikt, ja visu atliek uz pēdējo brīdi un dzīvo vēsā angļu mierā. Mēs neesam angļi, latvieti!
Zem lupas atrodas arī tie, kuri ir pret šo valsti un kultūru, cik tad ļoti viņi vēlas izkārtot Satversmes atsvaidzināšanu un cik veiksmīgi uz viņiem iedarbojas cirka mērkaķu hipnozes paņēmieni.
Ir vēl kāda interesanta īpatņu grupa. Tā ir apburta ar Krievzemes plašo, tradīcijām bagāto kultūru visās tās šķautnēs. Šis ir tāds kā arguments stāvēšanai malā vai pat otrās valodas atbalstīšanai. Mīlīgi. Iesaku apbraukāt Daugavpili un Rīgu un paskaitīt mūsu austrumu kaimiņa kultūras darbiniekus… Nebūsim akli, te valodu negrib ieviest, lai nestu gaismu un kultūru, tas būs rīks, ar kuru rafinēti likuma robežās otrajā ēdienā pasniegt latvieša fileju pēc patīkamas latviešu frikadeļu zupas. Krievu, it īpaši mūsu vietējo, mentalitāte nav tā, kura ir otrā, tā ir pirmā un vienīgā.
Viss, kas tiek prasīts, ir doties uz referendumu un pateikt «nē» otrai valsts valodai. Tu to vari arī nedarīt, bet tad, kad tevi, tavu ģimeni vai bērnus pazemos uz katra stūra par to, ka runājat latviski, lūdzu, nemeklē vainīgos latviešu vidū, jo šeit bija patiešām daudz cilvēku, kuri neliecās neviena priekšā, neliecās un nenorija absurdo, pat ikdienišķo gānīšanu un pārējo, ko tie saņēma, kad kliedza par patiesu vienotību, nevis to zaļgano.
Situācija sen nav bijusi tik nopietna, mums šajā brīdī ir jābūt vēl stiprākiem, vēl vairāk vienotiem nekā pirms 20 gadiem, kad Latvija atdzima. Šķiet, mūsu valsts cikls ir aptuveni 20 gadu, jo pirmā brīvvalsts arī krita apmēram pēc šāda laika posma. Otrā arī ir sasniegusi šo vecumu, un, kā redzi, tā ir nolikta priekšā sava veida iniciācijai - būt vai nebūt!
Liels indiešu rakstnieks un arī politiķis par kultūru izteicies šādi: «Es nevēlos, lai visapkārt manai mājai būtu augsts žogs un tās logi aiznagloti. Es vēlos, lai jebkuras valsts kultūra brīvi iekļūtu manā mājā. Bet es nevēlos, lai mani notriektu no kājām.»
No šīs domas ir daudz ko mācīties. Mūsdienās mēs nevaram izvairīties no citām kultūrām un tradīcijām, arī valodām, bet visi šie ārzemju labumi mums ir jāuzskata un jāuzņem kā ciemiņi, arī krievu valoda un tās kultūra. Nevienam nepatīk ciemiņi, kas sāk izdekorēt jūsu māju pēc sava prāta, ieviest savas mājas tradīcijas vai pienākumus jums. Tāpēc mūsu mugurām ir jābūt taisnām!