Sešdesmit četri procenti Latvijas iedzīvotāju paļaujoties uz valdības lēmumiem kā nozīmīgāko faktoru, kas ietekmē Latvijas ekonomiku un labklājību. Pirmie dzirdētie komentāri: tik liela paļaušanās uz valsti liecinot par mūsu cilvēku pasivitāti, iniciatīvas trūkumu utt. Sabiedrības apziņā vēl esot daudz sociālisma palieku. Rūgtos secinājumus var saprast, tomēr, manuprāt, aina nav tik vienkārša.
Cilvēks var reāli plānot savu likteni, mobilizēties, ja spēles laukums ir kaut cik sakārtots un nemainīgs. Tā teikt, negaidu, ka man pienesīs klāt, bet vismaz zinu, ka manā patstāvībā man neliks grūti pārvaramus šķēršļus. Taču, ja valsts rotaļājas ar nodokļu likmēm, padara cilvēku atkarīgu no pārvaldes aparāta iegribām un loģikas, visai vāji spēj izstāstīt, ar kādiem vēl nepatīkamiem pārsteigumiem jārēķinās, tad - jā, cilvēkam ir jāatzīst, ka valstij ir noteicošā loma.
Tas neapšaubāmi ir nelāgi no liberāļa viedokļa, bet tā ir pragmatiska skarbās realitātes konstatēšana. Ja valsts nodokļu politiku, naudas plūsmas, regulējošo vidi tik lielā mērā nosaka politiķi un ierēdniecība, indivīda gatavība strādāt kaut 16 stundas diennaktī, ieķīlāt dzīvokli sava mazā biznesa sākšanai var viegli smagi (atvainojiet par kalambūru) «aplauzties». Tātad es nesteigtos tik nadzīgi teikt, ka sabiedrībā valda uz krāsns sēdētāju un ņurdētāju mentalitāte (protams, ir arī tā iezīmes, bet ne 64% apmērā).
Interesantāka šķiet vēsts, ka tikai 17% uzskata, ka lietas uz labu spēj vērst uzņēmēji. Arī te visvieglāk paziņot, ka pie vainas ir cilvēku nepatika pret ikvienu, kuram vairāk naudas nekā pašam, vēlreiz piesaukt sociālisma mantojumu utt. Un atkal - droši vien ir arī šādi iemesli, tomēr kopumā to ir vairāk. Pirmkārt, darba devējs redz, kā valsts ar saviem lēmumiem ietekmē viņa darbu, turklāt paši uzņēmēji publiskajā telpā lielākoties sūdzas par valsts politiku, netieši atzīstot savu atkarību no tās. Kādēļ gan lolot liekas cerības par uzņēmēju iespējām ņemt virsroku? Otrkārt, redzot, cik daudzi Latvijas biznesa «zīmoli», izrādās, saimniekojuši pārgalvīgi savienojumā ar daudzu uzņēmēju vēl neseno slieksmi savu piederību dzīves saimnieku kārtai uzsvērt ar ārējiem atribūtiem, darba ņēmējiem objektīvi rodas jautājumi, cik uz uzņēmējiem var paļauties. (Jo prātā jau iespiežas skaļākie tēli.)
Tātad politiķu, ierēdņu loma sabiedrības likteņos tiešām varētu būt pārāk liela. Tomēr nedomāju, ka šāda situācija ir kā akmenī iecirsta (valdības loma arvien palielinās ekonomisku sarežģījumu periodos - tā ir arī citās valstīs) un nevar mainīties. Tad, pieļauju, palielināsies cilvēku paļaušanās pašiem uz saviem spēkiem.