Brīva preču, brīva finanšu, brīva darbaspēka plūsma. Tā ir Eiropas Savienība. Reportāžās no Latgales redzam pamestus ciemus. Tukšos dzīvokļus Imantā grūtāk pamanīt. Par tiem stāsta kaimiņi un tautas skaitītāji, kas nav varējuši saskaitīt divus miljonus iedzīvotāju Latvijā.
Emigrācijai ir ekonomiski cēloņi. Eiropas Savienība ir liels savienots trauks. Vidējā nedēļas alga Īrijā ir vienāda ar vidējo mēneša algu Latvijā. Savukārt vidējā mēneša alga Latvijā ir tāda, ar kuru ir grūti samaksāt pat komunālos rēķinus. Ekonomiskā emigrācija ir loģiska rīcība brīva darbaspēka tirgus apstākļos. Konkurencē par darbaspēku uzvar tas, kurš maksā vairāk.
Latvija nav unikāla. Lielā tautu staigāšana ir sākusies. Lielas Austrumeiropas valstu iedzīvotāju kopienas parādās Rietumeiropā. Rietumeiropas iedzīvotāji ceļo pa visu pasauli. Savukārt Āzijas, Āfrikas un Latīņamerikas iedzīvotājiem ceļošana nav prātā. Viņi mūk no nabadzības un posta.
Ekonomikas globalizācija un tehnikas progress ārkārtīgi paātrina šo procesu. 1991. gadā, kad Latvija ieguva neatkarību, nebija ne mobilo telefonu, ne interneta, ne Skype. Netāls lidojums lidmašīnā maksāja vairāku mēnešu algas. Robežas bija atvērtas tikai tūristiem, darba atļauju iegūšana ārzemēs nebija automātiska, angļu valodu zināja retais. Pēdējos desmit gados notikušās pārmaiņas, iestāšanās Eiropas Savienībā, pēc neatkarības dzimušās paaudzes mobilitāte iedzīvotāju apmaiņas procesus paātrina neatgriezeniski. Ārzemnieki mikrorajonu sabiedriskajā transportā pirms pieciem gadiem bija retums. Pagaidām citas Eiropas valstis Latvijas iedzīvotājiem ir pievilcīgākas nekā ārzemniekiem Latvija. Bet tas ir tikai sākums.
Mums patīk Sony, Google un Audi. Mēs neprasām nacionalitāti Panasonic televizoram. Globalizācijas ekonomiskie labumi patīk. Multikulturālisms ļoti daudziem nepatīk. Taču migrējošā, etniski sajauktā sabiedrībā cits sadzīves un uzvedības modelis nav iedomājams. Latvijas partiju programmās, kuras ekonomiski atbalsta globalizācijas modeli, ir sarakstītas skaistas nacionāli konservatīvas frāzes, kurām reālajā politikā nav nekāda seguma. Multikulturālismu nosaka ekonomika.