Nē, tas to nenozīmē. Mūsu uzdevums šeit ir iepazīstināt ar ANO jauno rokasgrāmatu parlamentāriešiem par pilsonību un bezvalstniecību, piesaistīt uzmanību šim jautājumam un iespējamajiem risinājumiem. Šī rokasgrāmata reizē var būt arī kā mācību grāmata, jo bezvalstnieku situācija Latvijā vai Igaunijā nav unikāla - tāda pati tā ir visā pasaulē.
Latvija ir izdevīgā situācijā, ja tā var teikt, jo šeit nav daudz bēgļu un patvēruma meklētāju. Visus pēdējos gadus to skaits Latvijā ir ļoti mazs.
Tomēr līdz ar Lībijas bēgļu plūsmu situācija ES dienvidos ir tik spiedīga, ka tiek runāts par Šengenas līguma pārskatīšanu. Kāda, pēc ANO domām, ir paredzamā notikumu attīstība?
Uz notiekošo jāskatās plašākā perspektīvā, un fakts ir tāds, ka absolūti lielāko vairākumu no apmēram 750 tūkstošiem Lībijas bēgļu ir uzņēmušas tiešās kaimiņvalstis. Līdz šai dienai pāri Vidusjūrai Eiropā nonācis labi ja viens procents šo bēgļu. Lielākais vairums devušies uz Tunisiju vai Ēģipti. Esam spējuši arī ļoti daudzus iesaistīto valstu cilvēkus nogādāt atpakaļ viņu zemēs - Bangladešā, Ķīnā, citviet Āzijā.
Proti, viesstrādniekus, kas Lībijā strādāja naftas rūpnīcās un tamlīdzīgi?
Jā. Šie ir bēgļi, kas pirmām kārtām gribēja pamest nemierīgo valsti un tad jau doties mājup.
Itālijā un Francijā šobrīd problēma ir tieši lielais tunisiešu skaits, kas grib palikt kā viesstrādnieki. Bet Eiropa arī iepriekš tikusi labi galā ar vēl lielāku cilvēku pieplūdumu, tā ka arī šoreiz visam jābūt labi.
Vispār jau neizskatās, ka tas migrantu vilnis, kas pašlaik pārplūdina Itāliju un arī Francijas dienvidus, varētu sasniegt Latviju.
Jā, manuprāt, tas ir pareizs spriedums. Tas sasniegtu arī Latviju, ja jūs būtu sevi pieteikuši kā tam gatavu un to vēlētos. ANO un arī ES gan lūko pēc atbildības dalīšanas, lai katrs pēc iespējām dalītos palīdzībā Ēģiptei un Tunisijai ar to bēgļu daudzumu, kas ir pie viņiem. Pat simbolisks žests un pienesums ir nozīmīgs, lai parādītu šīm valstīm, ka tās savās problēmās nav vienas.
Kā vispār vērtējat Latvijas spēju uzņemt bēgļus? Vai esam tam gatavi?
Jūs esat gatavi. Jums ir vajadzīgā likumdošana, atbildīgās instances, imigrantu uzturēšanās nometnes, amatpersonas regulāri piedalās apmācībās utt.
Jaunās rokasgrāmatas tēma ir bezvalstniecība. Jūs sakāt, ka Latvijas situācija pasaulē nav unikāla, tomēr Otrā pasaules kara seku dēļ tā ir ar būtiskām atšķirībām. Vai savos vērtējumos un ieteikumos to ņemat vērā?
Latvijas valdības ir daudz darījušas, lai risinātu nepilsoņu situāciju Latvijā. Jūsu nepilsoņiem ir lielākas tiesības par 1954. gada konvencijā prasīto minimumu, un ar nepilsoņu situāciju daudz kur citur pasaulē, kur tiem nav vispār nekādu tiesību, Latvija nav salīdzināma. Tomēr fakts, ka jums ir daudz cilvēku, kuru tiesības nav tādas pašas kā valsts pilsoņiem, un ideālā gadījumā tas galu galā būtu jāatrisina.
Šai ziņā palīdzēt varētu politiskais lēmums, ko mēģina iniciēt Valsts prezidents - par pilsonības piešķiršanu šeit dzimušajiem pēc 1991. gada.
Jā, tas noteikti palīdzētu. Protams, katrā zemē ir atšķirības, tomēr fakts ir, ka pasaulē ir tik ļoti daudz bezvalstnieku un jautājums ir - kā to risināt? Modernā, demokrātiskā sabiedrībā ES ietvaros būtu jābūt iespējamam to atrisināt.
Ko jūs teiktu par Vācijas un Lielbritānijas atskārsmi, ka multikulturālisms ir izgāzies?
Multikulturālisms ir uz palikšanu. Pasaule, ja vēlaties tā teikt, kļūst mazāka. Arī jūsu reģionam ir nepieciešama migrācija, lai cilvēki šeit ierastos un dotu savu pienesumu ekonomikai un sabiedrībai.
Tad kas ir izgāzies?
Daudz vairāk vajadzētu darīt un var tikt darīts, lai palīdzētu jaunpienācējiem integrēties. Dažām grupām tas var būt vienkāršāk, piemēram, iemācīties jaunās mītnes zemes valodu, tomēr nevienam tas nav neiespējami. Tāpēc sekmīga valodas mācīšana varētu būt labs sākums. Arī saskarsme ar vietējo sabiedrību ir ļoti svarīga abām pusēm - gan iebraucējiem, gan vietējiem. Pats esmu redzējis piemērus, ka vietējā ģimene sākumā uzņemas aizgādnību par imigrantu ģimeni, ierādot apkārtni un paradumus, piemēram, tādās tradicionālās migrantu zemēs kā Jaunzēlande, un beigās viņi kļūst par draugiem uz mūžu. Valodas mācīšana un jaunienācēju mērķtiecīga integrācija ir tās lietas, pie kurām noteikti varētu piestrādāt un gūt sekmes.
Katrs, protams, ierodas ar savu kultūru un paražām, un tas jau nav nekas slikts. Es pats esmu nīderlandietis, un man vajadzēja aizbraukt uz Jaunzēlandi, lai pirmo reizi mūžā redzētu autentiskas nīderlandiešu tautas dejas priekšnesumu. Jo vietējie nīderlandiešu izceļotāji, ilgojoties uzturēt tradicionālo saikni ar dzimteni, ir saglabājuši šo to tādu, kas pie mums mājās jau ir aizmirsies. Tai pašā laikā viņi ir pilnībā pieņemti un tiek uzskatīti par Jaunzēlandes sabiedrības un kultūras bagātinājumu.
Tāpēc nedomāju, ka no ieceļotājiem būtu jāsagaida, ka viņi atteiksies no savas identitātes, aizmirsīs, ko viņi zina un kas viņi ir. Šī dažādība sabiedrību tikai bagātina. Nepilsoņiem gan ir arī pildāmi pienākumi, lai varētu dzīvot jaunajā sabiedrībā.
Intervēja Didzis Meļķis