Projekta unikalitāte, sadarbība ar pieredzējušu starptautisku mākslas organizāciju un paviljona centrālā atrašanās vieta - kādi ir rezultāti un ieguvumi?
Ieēdies latviskums
«Augsti kvalitatīva, vērienīga, starptautiski saistoša un nacionālo tradīciju pārstāvoša izstāde,» Latvijas paviljona komisāre Zane Čulkstēna atklāj kim? Laikmetīgās mākslas centra uzstādīto māksliniecisko un reizē galveno mērķi. To ir izdevies sasniegt, jo ekspozīciju augstu novērtējuši kritiķi un publika gan Venēcijā, gan Latvijā, «vietējā mākslas scēnā reti ir tāda vienprātība». Savukārt viens no Latvijas paviljona māksliniekiem Krišs Salmanis par pēdējo no punktiem saka: «Latviskums, kas ir ieēdies paviljonā, vienlaikus ir gan veiksme, gan jautājuma zīme - vai tas ir interesanti pārējiem?» Viņa un Kaspara Podnieka kopdarbs ir sanācis vairāk kā valsts, nevis kā divu mākslinieku pārstāvēšana.
«Ja mūs kaut kur aicina, neatsaucas uz Venēcijas paviljonu, bet gan uz iepriekšējiem darbiem,» teic K. Salmanis. Latvijas ekspozīcija ir saņēmusi ļoti skaisti «iztamborētus» komplimentus un darbu pirkšanas piedāvājumus, bet neviens no darbiem gan vēl nav pārdots. Māksliniece, kritiķe un žurnāla Studija galvenā redaktore Līga Marcinkeviča vienu no Latvijas paviljona veiksmes momentiem saista ar sajūtu, ka tajā «ne par visu varu grib kaut ko pārdot». Pēc tāda principa ir veidots arī viens no šī gada iecienītākajiem paviljoniem - Francijas ekspozīcija, kurā mākslinieks ir izstāstījis to, kas viņam ir bijis svarīgs, nevis vēlējies kādam iztapt.
Venēcijas kūkas gabals
Zane Čulkstēna uzskata, ka ar Venēcijas biennāli nevienai no iesaistītajām pusēm nekas vēl nebeidzas - nākamā gada 21. martā izstāde būs skatāma kim? Laikmetīgās mākslas centrā Spīķeros. «Meklējam iespēju parādīt arī reģionos,» piebilst otra komisāre Zane Onckule. Turklāt tā ir unikāla iespēja attīstīt citus projektus, jo Venēcijas biennāle kim? Laikmetīgās mākslas centru «ir padarījusi par vērā ņemamāku partneri». Viņi ir ļoti daudz mācījušies no pieredzējušās mākslas organizācijas Art in General par to, kā organizēt lietas. «Tas ir saistīts ar institūcijas kapacitātes un pieredzes celšanu,» par sadarbību ar Ņujorkas mākslas telpu saka Z. Čulkstēna.
Savukārt Laikmetīgās mākslas institūta valdes priekšsēdētāja Ieva Kalniņa uzskata, ka neviens līdz šim nav spējis paņemt maksimālo, ko var paņemt no Venēcijas biennāles, kur pusgada garumā ir Latvijas pārstāvniecība. «Mums ir iedots liels tortes gabals, kuru nevar apēst viens, trīs vai pieci cilvēki - valstij ir jāmāk paņemt to visu,» par neizmantotām iespējām norāda Ieva Kalniņa, kura pati savulaik kūrējusi gan Venēcijas arhitektūras, gan mākslas biennāles Latvijas paviljonu, jo «atdeve no šī pasākuma nav mākslinieka x privātie kontakti». «Es atturētos no ordeņu spraušanas sev pie krūtīm,» par Latvijas ekspozīciju organizētājiem domā Laikmetīgās mākslas institūta pārstāve.
Soļa attālumā no Giardini
Vēl viens no kim? Laikmetīgās mākslas centra mērķiem ir bijis dubultot Latvijas paviljona apmeklējumu - līdz 50 000 cilvēku. Nepilnas piecas nedēļas līdz noslēgumam skaits sasniedza 176 000. «Tas varētu būt desmit reižu lielāks nekā iepriekšējā reizē,» prognozē Z. Čulkstēna, kura uzskata, ka vieta Arsenālā ir izrādījusies «absolūti izšķiroša, jo tos ciparus vienkārši nevar salīdzināt». Savulaik ir bijusi doma, ka ideālā variantā visām Baltijas valstīm varētu būt paviljons Giardini, bet «šogad mēs pat atklāšanu nevarējām kopīgi noorganizēt». Finansiste Ilze Jurkāne uzskata, ka Giardini ir nedaudz par daudz un ir jādomā reāli: «Mums ir jānotur Arsenāls!» Jo Venēcijas biennālē tāpat kā nekustamajā īpašumā ir trīs svarīgas lietas - vieta, vieta un vieta.
Zanes Čulkstēnas pieredze liecina, ka pēc iespējas ātrāk ir jāsarunā telpas nākamajam Latvijas paviljonam un jāizsludina konkurss par 2015. gada ekspozīcijas organizētājiem. «Es zinu, ka Kultūras ministrijai ir sarežģīti to izdarīt budžeta plānošanas dēļ, bet būtu labi tam atrast kādu risinājumu,» teic Latvijas paviljona komisāre. Mecenāts Jānis Zuzāns piebilst, ka vislabākais par telpām ir vienoties, esot uz vietas, jo Latvijai ir sava veida pirmpirkuma tiesības un tagad «galvenais neuzkāpt uz vecajiem grābekļiem, kad atkal kaut ko mēģināsim darīt pēdējā mirklī». Taču runa ir par to, kura ir tā institūcija, kas līdz Venēcijas biennāles noslēgumam 24. novembrī šo jautājumu var risināt. To varētu darīt kim? Laikmetīgās mākslas centrs, bet, kā akcentē Līga Marcinkeviča, «aiz viņiem neviens nestāv», to, kas būs rīt, mēs nezinām.
Bez muzeja - B līgā
«Nav pēctecības un pārmantojamības,» spriež Ieva Kalniņa un piebilst, ka katrs nākamais jūtas kā pirmatklājējs. Ar viņas teikto sasaucas arī Līgas Marcinkevičas sacītais: «Es jau esmu zaudējusi balsi, vairākus gadus nemitīgi atkārtojot to, ka Latvijā ar mākslu viss ir kārtībā, bet mums nav sakārtota saimniecība - kāds aizbrauc un pēc tam atgriežas, bet mums nav stabilas institucionālās vides, kur to visu rādīt un kur ar to visu strādāt. Mums nav atpakaļadreses.» Turklāt šīm mazajām institūcijām ir jāiegulda lieli enerģijas resursi, lai pierādītu, kas viss būs kārtībā. «Britiem visu mūžu ir bijis British Council,» viņa min piemēru. Iespējams, ka mums par tādu organizāciju varētu kļūt Laikmetīgās mākslas muzejs.
Tieši šo trīs vārdu savienojums dominēja diskusijas otrajā daļā, kad tika runāts par to, kā mākslai no Latvijas pievērst starptautisku interesi. J. Zuzāns uzskata, ka Laikmetīgās mākslas muzejs varētu kalpot par platformu, uz kuras būt apmaiņā ar citiem. «Mums ir Rīgas mākslas telpa un [Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zāle] Arsenāls, bet muzejs ir kaut kas cits,» viņš piebilst un izmanto sporta terminoloģiju, lai raksturotu situāciju, «bez muzeja mēs spēlēsim B līgā». Arsenāls «ir «aizbukots» trīs gadus uz priekšu,» zina stāstīt iepriekšējās Venēcijas mākslas biennāles Latvijas paviljona komisāre, mākslas zinātniece Daiga Rudzāte. Viņa norāda uz kaimiņvalsts Lietuvas pozitīvo pieredzi, kuriem ir Laikmetīgās mākslas centrs (CAC) ar milzīgu izstāžu zāli Viļņas centrā, uz kuru no ārzemēm tiek aicināti kuratori veidot interesantus un mazāk interesantus projektus, un pēc tam lietuvieši dodas pie viņiem.
Vēlmju projekcija
Šogad mūsu dienvidu kaimiņi jau trešo reizi Venēcijas biennālē tika pieminēti apbalvošanas ceremonijā. «Kā jebkurā vidē, arī mākslas pasaulē kontakti izšķir visu,» atgādina J. Zuzāns, kurš mudina ne tikai būvēt muzeju, bet arī jaunajiem mākslas profesionāļiem doties mācīties un strādāt uz lielajām starptautiskajām institūcijām. Daiga Rudzāte domā, ka Laikmetīgās mākslas muzejs «ir cerība, ka mūs varētu pamanīt, jo patlaban skarbā un reālā patiesība ir tāda, ka par mums neko daudz nezina». Viens no tādiem piemēriem ir Francija ar Pompidū centru, bet «mēs diemžēl atrodamies nomalē, līdz ar to mums ir daudz vairāk jāstrādā».
Laikmetīgās mākslas muzejs varētu kļūt arī par stratēģisku punktu vietējās publikas attieksmes maiņai. «Cilvēkiem ir jādod iespēja laikmetīgo mākslu satikt ikdienā, kad viņiem to gribas, nevis atsevišķos brīžos un marginālās vietās,» saka Daiga Rudzāte, turklāt cilvēka psiholoģijā muzejs ir vieta, kur rāda «riktīgu mantu». Kultūras ministrijas pārstāvis Uldis Lielpēters norāda, ka viņam ir sajūta, ka Laikmetīgās mākslas muzejs ir vēlmju projekcija: ja mēs visi kopā to gribēsim, nevis tikai šaura elitāra daļa, tad mēs to sasniegsim. «Kādreiz ir jāpalīdz cilvēkiem gribēt kaut ko vairāk nekā to, ko viņi grib,» uzskata I. Jurkāne. Savukārt, kamēr Laikmetīgās mākslas muzejs ir tikai «uz papīra», tikmēr lēmumu pieņēmējiem attiecībā uz Venēcijas biennāli ir jāpadomā, kā Latvijas valstij no tās nokost pēc iespējas lielāku labumu.