Uz sārta velk jau Ķīli
1. Izglītības reformu sārtam beidzot ir pielaista uguns, un sērkociņus izvilcis neviens cits kā mūsu pašu Žans Pols Sartrs jeb vienkārši Roberts Ķīlis. Tas, kurš izglītības un zinātnes ministrs. Turklāt sartri, atvainojiet, sārti ir ik uz stūra, ar pašu varenāko pie visdižākās - augstākās izglītības - mūriem. Ko īsti dedzināt, ko padedzināt, ko nodedzināt pavisam, bet ko atstāt dzīvu, īsti gan nav skaidrs, taču pagales nu jau met visi, kam nav slinkums, un rezitātā uz sārta jau tiek vilkts pats Roberts Ķīlis. Turpinājums katrā ziņā sekos, jo Ķīļa sapņu plāna - augstākajā izglītībā pāriet uz pilnīgu kreditēšanas sistēmu - galvenais oponents ir cits «neviens cits kā» - pats Valdis Dombrovskis. Tas, kurš premjerministrs.
Kurš lasījis NAP?
2. Latvijai ir plāns! Turklāt nevis šāds tāds, bet Nacionālais attīstības plāns (NAP), ko Saeima pieņēma pašā gada nogalē, gan bez sevišķi izvērstām debatēm parlamentā. To tagad der zināt visiem, kas līdz šim zūdījušies, ka esam valsts bez mērķiem, bez stratēģijas, ka iedzīvotāji nezinot, kā vārdā strādā, uz kurieni valsts virzās, un tā tālāk. Jūs to esat lasījis? Nē. Tas nekas. Ziniet, ka plāns ir. Bija jau centieni to pie parastajiem mirstīgajiem aiznest viegli uztveramā formātā: gan pasaku žanrā, gan ar dzejas palīdzību, bet galu galā Nacionālais attīstības plāns - tas ir ļoti nopietni, un nav te ko mērkaķoties. Plāns ir, guliet mierīgi. Īsumā - ar nelielām korekcijām pēc 20 gadiem atkal esam atgriezušies pie rajonu centru loģikas - tajos pumpējam naudu un ceram, ka tur būs, kur strādāt.
Lielā kaimiņu draudzība
3. Mūsu prezidenti, premjeri, ministri un parlamenta spīkeri savās ārvalstu vizītēs allaž glīti nobrauc pie kaimiņiem - mūsu igauņiem un mūsu lietuviešiem. Tad atkal kaimiņi dodas pie mums, tad vēl mēs tiekamies kopā Briselē, un allaž pēc tam kāds kameru priekšā smuki nomurrā, cik visi mēs draudzīgi un vienoti mērķos. Šī gada brīnumi enerģētikas sektorā - lietuviešu norautā kopējās Visaginas AES būvniecība, igauņu pēkšņi pārņemtā stafete gāzes termināļa būvniecībā kārtējo reizi skaidri parāda, ka ar kaķu piemīlību tam visam nav nekāda sakara. Tiklīdz kā kaķi mājās, tā nagi pret kaimiņiem ārā.
Rokas nost no Jāņa Šūmahera
4. Citās jomās visai lēnprātīgie un apdomīgie latvieši šogad pierādīja, ka uz ceļiem nav nekādi antiņi, un to, cik ātri braukt, izvēlēsies viņi, nevis kādi tur aizdomīga paskata aparāti ar savām zibošajām acīm. Masveidā uzkurinātā, par sportu pārvērstā fotoradaru apķēzīšanas un aprunāšanas akcija salikumā ar pašu to saimnieku un Iekšlietu ministrijas nespēju realizēt šo projektu līdz galam beidzās kā pēc īsta kara. Ar riktīgu Vaterlo radaru ieviesējiem. Radaru vietā nu uz ceļiem ir tikai radaru čaulu līķi, un mūsu Jānis Šūmahers netraucēti var rullēt tālāk, līksmi ar Jāni Paukštello kopā uzraujot Brauciet lēnāk pār tiltu, draugi.
Krīze Rīgas Dinamo nometnē
5. Latvijas veču nacionālajai viagrai - hokeja komandai Rīgas Dinamo -, izskatās, šajā sezonā ir beidzies derīguma termiņš. Turnīra tabulā dinamieši ir pamanījušies nokļūt pat zem Vitjaz, un pārpalikusī intriga ir vien - paliks vai nepaliks savā grupā pēdējie. No vienas puses - kur krīze, tur Amerika. Proti, nesākoties NHL sezonai, labākie viņpus okeāna spēlētāji ir pārcēlušies pretinieku rindās un konkurēt ir grūtāk. No otras puses - novītis arī pats Dinamo. Pēc Laura Dārziņa pērn komandu šogad turpināja pamest spilgtākās pašmāju zvaigznes Jānis Sprukts, Sandis Ozoliņš, Miķelis Rēdlihs, kas, nospļaujoties uz Ekonomikas ministrijas rūpīgi perētajām reemigrācijas programmām, pārcēlās spēlēt uz daudz turīgākiem Krievijas hokeja klubiem. Kā saka, nauda nesmird, un viņi taču grib dzīvot hokejista cienīgu dzīvi.