Konteksts tālākajam tekstam ir šāds: a) ļaudis no ārvalstīm, kuri šeit ieguvuši terminētās uzturēšanās atļaujas, sākuši pašorganizēties, jo uzskata, ka Latvija pret viņiem izturas netaisnīgi, b) šonedēļ šādi ļaudis bija teksta autoru uzaicinājuši padiskutēt. Dažas atziņas par ciemiņu argumentāciju.
Pirmā. Lai gan nereti no viņu puses kā laba lieta tiek izcelti tieši Latvijas nelielie mērogi, kas ļauj maskavietim vai citas lielpilsētas iedzīvotājam te justies omulīgāk, vienlaikus netiek ņemts vērā, ka nelielie mērogi attiecas arī uz varas iestāžu objektīvo jaudu. Piemēram, arguments, ka Latvijas drošības dienestiem pašsaprotami ir problēmas ar te apmesties gribošo, ja tā drīkst teikt, skrīningu, tika noraidīts ar patiesu neizpratni: «Runa taču ir tikai par 17 000 cilvēku!» Nu, kam «tikai» un kam tas ir daudz...
Otrā. Neatkarīgi no tā, ko šie cilvēki domā par Krievijā šobrīd notiekošo, attieksme pret Krimas okupāciju ir diezgan atšķirīga (te gan nav runa par iebrukumu Austrumukrainā, šīs tēmas, iespējams, tiek nošķirtas). Piemēram, arguments, ka Latvijai vēsturiski ir nelāga pieredze ar okupāciju, tāpēc mēs ļoti jūtīgi uztvērām un uztveram Krimas aneksiju, un no tā savukārt izriet, formulēsim to tā, piesardzīga attieksme pret Krieviju, arī sarunbiedrus nepārliecināja, jo tās esot nesalīdzināmas lietas. Krimā atšķirībā no Latvijas neviens ar tankiem neesot iebraucis (?), Latvijā - atšķirībā no Krimas - esot bijusi pretošanās, attiecīgi...
Trešā. Šie cilvēki ļoti personiski uztver to, ka plānotas termiņuzturēšanās atļauju regulējuma izmaiņas, citiem vārdiem sakot, viņi to uztver kā vēršanos konkrēti pret viņiem, zināmā mērā atsakoties pieņemt, ka tas, kā Krievija un tās cilvēki tiek uztverti, veidojas no daudziem, mainīgiem elementiem. Mēģinājums paskaidrot, ka tādas «epizodes» kā futbola fanu ālēšanās vai agresīvi Krievijas amatpersonu izteikumi var uzjundīt varbūt jau pierimušas bailes un nepatiku Latvijā, sadūrās ar cilvēciski saprotamu, bet metodoloģiski kļūdainu: «bet kāds mums ar to sakars?!». Respektīvi, sarunbiedri intensīvi centās noskaidrot, kas Latvijas politiķiem un daļai sabiedrības ir konkrēti «pret» viņiem, atsakoties pieņemt, ka viņi zināmā mērā ir «lielās bildes» ķīlnieki.
Ceturtā. Ir nojaušams, ka uzturēšanās atļauju saņēmēji lieto programmas pašmāju aizstāvju argumentāciju - tiek piesauktas precīzi tās pašas summas, kas it kā esot investētas, darbvietas, kas rodoties šo investīciju rezultātā, utt. Te nebūtu ko strīdēties, tomēr liekas, ka ļaudis mazliet pārspīlē savu lomu, jo uzturēšanās atļauju tirdzniecības rezultātā ienākošā nauda objektīvi nogulsnējas tikai dažās Latvijas ekonomikas jomās, attiecīgi tā nebūs instruments 300 000 aizbraukušo no Latvijas atvilināšanai (šāda tēze sarunā izskanēja).
Rezumējot: saruna nebija viegla, tomēr liekas, ka labāk, ka mēs runājam, kaut strīdamies ar šiem cilvēkiem, bet neatstājam viņus tādu grupu vai personu ietekmē, kas vēlas domstarpības vēl vairāk padziļināt un noskaņot ciemiņus pret Latviju.