Latvijā par luksusa automašīnu tiek uzskatīta automašīna, kas maksā 30 000 latu, ieskaitot PVN. «Es nezinu nevienu citu Eiropas valsti, kurā par luksusa automašīnas definīciju kalpotu auto cena. Vēl jo vairāk - 30 000 latu,» intervijā Dienai teic uzņēmēja Benita Sadauska. Viņa runā par liekulību un mazohismu, kuram ir sava ekonomiskā cena.
Valstī, kuras iedzīvotāji skaudri izjūt ekonomiskā pazemojuma sajūtu, ir viegli radīt emocijas, kuras balstās pavisam parastā skaudībā. Runāšana par progresīvo nodokli dara to pašu.
Latvijas nodokļu politika mazo algu kategorijā ir absolūti nekonkurētspējīga ar Lielbritāniju, laikrakstam Diena uzsver ekonomists Jānis Ošlejs. Kāpēc tas ir tik svarīgi? Tāpēc, ka Lielbritānija ir galvenā vieta, uz kurieni dodas darbaspēks no Latvijas. Lai mūsu valsts nepaliktu tukša, mūsu nodokļu sistēmai ir jābūt konkurētspējīgai ar valstīm, uz kurām dodas darbaspēks no Latvijas.
Latvijas valdība stāsta, ka tā ir konkurētspējīga, piesaucot vidējās nodokļu likmes. Tomēr vidējās statistikas māns kļūst redzams, ja aplūkojam problēmu praksē. Tātad faktu līmenī, nevis vidējos skaitļos. Un tas atsedz reālu problēmu.
Jo mazo algu sektorā, kurā pārsvarā tiek nodarbināts darbaspēks no Latvijas, Lielbritānijā nodokļi ir būtiski zemāki nekā Latvijā. Lielbritānijā ienākuma nodoklis no darba algas līdz 7475 mārciņām (6017 latiem) ir 0% - tātad ienākumus līdz 500 latiem mēnesī ar ienākuma nodokli Lielbritānijā neapliek vispār. Vidējā darba alga Latvijā ir 481 lats. Šādas algas saņēmējam ienākuma nodokli nevajadzētu maksāt.
Te arī apstāsimies, nepārejot pie tēmas par darba samaksu, kuras ziņā Latvija ir absolūti nekonkurētspējīga ar tirgiem, kas izsūc dzīvo spēku no mūsu valsts.
Tagad salīdzināsim ar to, ko piedāvā tie, kas šodien runā par progresīvo nodokļa sistēmu Latvijā. Nerunāsim par kurioziem priekšlikumiem. Atcerēsimies, kad vispār sāka runāt par progresīvo ienākumu nodokli, kāds gudrinieks pilnīgi nopietni ierosināja ar progresīvo nodokli aplikt ienākumus no 300 latiem.
Šodien kāda biedrība Progresīvie piedāvā ar iedzīvotāju ienākuma nodokli (IIN) neapliekamo minimumu noteikt 150 latu apmērā, darba algām noteikt 15% IIN bāzes likmi, bet, sākot no 800 latiem, par katru nākamo latu noteikt 25% IIN likmi. Savukārt, ja darba alga lielāka par 1500 latiem, par katru nākamo latu noteikt 30% IIN likmi.
Kā redzams, šis priekšlikums nerada Latvijas konkurētspēju mazo algu sektorā. Te tas joprojām ir tālu nepietiekams. Tas tikai rada problēmas cilvēkiem, kuriem ir lielas algas. Turklāt lielas tādā lokālā izpratnē. Jo 1500 latu Eiropā, uz kurieni dodas strādāt latvieši, nav liela alga.
Tāpēc var sanākt, ka tie, kas kādam grib kaut atņemt, paši dabū maksāt vairāk. Gluži tāpat kā ar muļķīgo 30 000 latu nodokli, mēs iegriežam tikai savam uzņēmējam un savai ekonomikai. Jo cilvēks, kas grib pirkt labāku mašīnu, nopērk to Igaunijā vai Lietuvā.
Tāda ir cena lēmumiem, kas kā kauls tiek pasviests priekšā tautai tā vietā, lai īstenotu atbildīgu sociālo politiku un samazinātu nesamērīgi lielos nodokļus nesamērīgi mazām algām.