gadadienai pirmatskaņojumu Latvijā. Lielajā ģildē 5. novembrī plkst. 19 to izpildīs Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris (LNSO) un Valsts akadēmiskais koris Latvija diriģenta Normunda Šnē vadībā. Šis notikums iecerēts kā provokācija, lai rosinātu domāt, mēģinot minēt, kāds bijis komponista patiesais vēstījums. Tas iederas festivāla labticīgajā idejā pierādīt, ka Rīga ir pilsēta, kurā domā.
Staļins aizliedz
Kantāti Oktobra revolūcijas 20. gadadienai op. 74 S. Prokofjevs komponēja no 1936. gada līdz 1937. gadam. Tas ir vērienīgs skaņdarbs desmit daļās simfoniskajam orķestrim, kara orķestrim, bajānistu orķestrim, sitaminstrumentu orķestrim, diviem koriem un teicējam. Kantāti bijis plānots atskaņot Sarkanajā laukumā Maskavā, atzīmējot 1917. gadā Petrogradā notikušo apvērsumu, kurā tika arestēta Krievijas Pagaidu valdība un pie varas nāca boļševiki ar savu līderi Vladimiru Iļjiču Ļeņinu. Tomēr kantāti neatskaņoja, jo toreizējais PSRS vadītājs Josifs Visarionovičs Staļins, noklausījies mēģinājumu, skaņdarbu aizliedza, jo uztvēra kantātes hiperreālistisko, avangardisko muzikālo valodu kā ņirgāšanos par padomju varu. Kantāti - sākumā fragmentāri - sāka atskaņot tikai pēc trīsdesmit gadiem.
Tad kāpēc mums tagad brīvajā Latvijā to vajag - skaņdarbu, kurā, starp citu, dzirdēsim F. Engelsa, K. Marksa, Ļeņina un Staļina tekstus? «Prokofjeva kantāte - tā ir muzikāla provokācija,» saka diriģents un komponists Andris Vecumnieks. «Šī darba atskaņošana ir provokācija vispirms jau mūsu domāšanai. Kā šis darbs uztverams: kā nodeva laikam, kā politisks slavinājums, kā mūzika? Atbildes nav. Vai mēs spējam abstrahēties no politiskiem tekstiem un uztvert to kā mākslas darbu? Hiperreālistiskā darba atskaņojums 2013. gadā ir tests, kā mēs to spējam uztvert. Var atnākt un padomāt - 75 gadi ir liels laiks vai tomēr niecība,» prāto A. Vecumnieks.
Tauta kliedz, Ļeņiņs auro
«Prokofjeva dzīve un mūzika uzdod vairāk jautājumu, nekā sniedz atbildes,» uzskata gaidāmā pirmatskaņojuma diriģents Normunds Šnē. Prokofjeva atgriešanās Krievijā, kur varas terors sāka uzņemt savus asiņainos apgriezienus, ir viena no šīm neatbildētajām mīklām. Oktobra 20. gadadienai radītā kantāte sacerēta izaicinoši avangardiskā mūzikas valodā. Sociālistiskais reālisms, ko tolaik pieprasīja padomju vara, te novests līdz absurda robežai - reālisms pārvēršas naturālismā un galu galā pat komismā. Kantāte brutāli spilgti ilustrē revolūcijas notikumus, neko neizskaistinot un nepoetizējot. Vardarbīgs un nekontrolējams spēka demonstrējums te ir reālistisks, nežēlīgs un tiešs: tauta kliedz, Ļeņins auro (viņš kantātē ir aktīvi darbīgs personāžs!), ložmetēji dārd, un revolūcija visu sabradā savā ceļā. «Mūzikas valoda pat Prokofjeva stilam ir neierasti asa, dramatiska, saspringta, tomēr brīžam atkāpjoties viņa nepārspējamā melodisma priekšā. Tikai Krievija varēja dāvāt pasaulei tādu ģēniju, un tikai Prokofjevs varēja savai mīļajai dzimtenei uzdāvināt šādu veltījumu, neslēpdams rūgtumu un vilšanos, vērojot, par ko pārvēršas Krievija zem Staļina nežēlīgā papēža,» norāda N. Šnē.
«Man nav ne mazāko šaubu, ka Sergejam Prokofjevam un Pjotram Suvčinskim, labam viņa draugam, kurš Parīzē izveidoja revolucionāro vadoņu tekstu kolāžu, bija ironiska attieksme pret revolucionāro teoriju un praksi. Šo ironiju mazināja tikai tas, ka viņi abi uzskatīja gandrīz par neizbēgamu revolūcijas aizsāktā neobarbarisma uzvaras gājienu Eiropā,» filozofē A. Rītups. Viņaprāt, kantātes aktualitāte mūsdienās, iespējams, slēpjas tajā, ka tā «muzikāli ironiski agresīvā veidā uzšķērž revolucionārā vai jebkāda cita entuziasma iekšas». Vērts atcerēties, ka teksta kolāžas autors Suvčinskis cieši biedrojās ar Antonēnu Arto, Renē Šāru, bet vēlāk kopā ar Pjēru Bulēzu un Žanu Luiju Baro nodibināja mūzikas apvienību, kurai bija nozīmīga loma Francijas kultūras dzīvē.
S. Prokofjeva kantāte ir viens no vairāk nekā 50 Rīgas Laika festivāla pasākumiem un viens no diviem notikumiem, kas uzticēti Latvijas Nacionālajam simfoniskajam orķestrim. Lielajā ģildē 8. novembrī plkst. 19 LNSO publikai jau pazīstamā bulgāru izcelsmes diriģenta Rosena Milanova vadībā atskaņos ievērojamā austriešu XIX/XX gs. komponista Gustava Mālera (1860-1911) Piekto simfoniju. 1902. gadā radīto darbu slavenais amerikāņu mūzikas žurnālists Alekss Ross aprakstījis kā «iekšēju drāmu, (..) kura virzās caur varonīgu cīņu, murgainu sēru maršu, lekni dzīvelīgu skerco un sapņaini lirisku adadžeto līdz starojošam, korālī balstītam finālam». Mālera pasaulei tuvinās arī Mālera eksperta, britu diriģenta, literāta, producenta Deivida Piketa lekcija Gustavs Mālers kā diriģents Latvijas Mūzikas akadēmijā 7. novembrī plkst. 15.50.
Rīgas Laika festivāls līdz 10. novembrim piedāvās izstādes, koncertus, teātra izrādes, filmas, intelektuālas diskusijas un tikšanās ar žurnāla autoriem un veidotājiem. Rīgas biržā būs pat īpaša domātava - vieta, kur pasēdēt un padomāt.