Ir sabiedrības daļa, kurai starpnacionālās attiecības interešu skalā nemainīgi ir viena no prioritātēm, un šie cilvēki attiecīgi izvēlas to politisko spēku, kas šo tematiku visaktīvāk uztur. Un ir sabiedrības daļa, kura pieļauj, ka etnisko jautājumu nozīme ir pārspīlēta un kalpo par instrumentu politiķu mārketingam. Šī grupa apzināti vai instinktīvi ir pārliecināta, ka XXI gadsimta Latvijā starpetniskajās attiecībās var būt negludumi, tomēr kopumā pamatnācijas stāvokli vairāk ietekmē dzimstība un emigrācija, nevis spēku samēra iespējamas, latviešus apdraudošas izmaiņas. Tā teikt, ar cirvi taču viens otram - latvieši un cittautieši - virsū neejam, nevajag sēt paniku.
Īpaši uzsverot, ka tālākajam nevajadzētu saskatīt zemtekstu «kas var sagaidīt latviešus pēc dažām desmitgadēm», tomēr jāteic, ka šāda pārliecība par status quo ir nevajadzīgi optimistiska. 1969. gadā Oslo Universitāte publicēja rakstu krājumu Etniskās grupas un robežas (krieviski tas iznāca pērn). Te svarīgi uzsvērt, ka runa ir tieši par Norvēģiju, kas tradicionāli asociējas ar skandināvisku iecietību, liberālismu utt. Bet - izrādās, ka vēl sešdesmitajos gados, tātad nevis tālajā un no starpetnisko attiecību viedokļa «tumsonīgajā» XIX gadsimtā, bet jau pēc Otrā pasaules kara, liberālie norvēģi demonstrējuši izcili augstprātīgu un vardarbīgu attieksmi pret Norvēģijā dzīvojošiem sāmiem, turklāt arī reģionos, kuri vēsturiski ir sāmu zeme un kur šī tautība bija skaitliski kupli pārstāvēta. Pētnieki fiksē, ka sāmi pāriet uz norvēģu valodu, ja komunikācijā iesaistās kaut viens norvēģis. Norvēģu vidē figurē asprātība: «Cilvēki ir cilvēki, bet tad ir sāmi...» Kāda etnogrāfu uzrunāta skolotāja (norvēģiete) kā savu nopelnu min to, ka viņa esot tik smalkjūtīga, ka neliekot manīt skolēniem, ka zina, kuri ir sāmi... Vēlreiz jāuzsver, ka runa ir nevis par kādu augstprātīgu nāciju Āfrikā, bet skandināviem (ir lasīts, ka līdzīga situācija bijusi zviedru un sāmu attiecībās). Un situācija pamainījusies tikai salīdzinoši nesen, kas savukārt rada jautājumu: ja aizspriedumi un slieksme uzkundzēties pat izteikti «rietumnieciskos» etnosos ir tik noturīgi, kāpēc lai šis uzvedības, vērtību modelis kaut kādā brīdī neatgrieztos?
Runa nav par kaut kādiem drūmiem pareģojumiem, ka latvieši nākotnē paši savā zemē var nonākt aprakstītajā sāmu situācijā un ka latviešiem ar aizdomām jāskatās uz cittautiešiem. Runa ir par to, ka nācija nav kaut kas nemainīgi dots, «lietu kārtībai» piemītošs, uz kuras mūžīgumu var paļauties kā saules uzlēkšanu. Ja mēs savu etnisko piederību uzskatām par vērtību, tad tā ir jākopj kā iespēja, kuras var arī nebūt.