Kontekstā ar saspīlētajām attiecībām koalīcijā daudz un dažādi tiek locīta Nacionālās apvienības (NA) kā koalīcijas partnera uzvedība, mērķi utt. Liekas, ka NA motīvu un darbības vērtējumos ir kupli saplaukuši pārpratumi, iespējams, apzināti.
Piemēram, smīnīgie komentāri par to, ka nekur jau NA no valdības prom neies, jo atrasties koalīcijā tai ir varen izdevīgi, jo īpaši gadu pirms vēlēšanām. Šāda loģika liekas aplama vismaz trīs iemeslu dēļ.
Pirmkārt, neaizmirsīsim, ka NA pārziņā (un arī nosacīti, ja ņem vērā Bordāna individuālo «dienas kārtību») ir tikai divas ministrijas, turklāt, ciniski izsakoties, ne tās bagātākās. Līdz ar to nav nekāda bēdīgi slavenā administratīvā resursa vai naudas plūsmas, pie kuras NA būtu vērts zobiem un nagiem turēties, domājot par publicitātes nodrošinājumu partijas biedriem priekšvēlēšanu kampaņās. Otrkārt, neatrašanās valdības koalīcijā kā tāda nenozīmē grimšanu aizmirstībā, reitingu kritumu utt. Labs pierādījums tam ir ZZS, kas pat sevišķi neārdās opozīcijas rindās, vienīgi omulīgi bārsta samērā tukšas frāzes un asprātības, toties saglabā popularitāti (tiesa, tas varētu nebūt ZZS Saeimas frakcijas nopelns). Treškārt, ja atceramies, cik ilgi un pacietīgi gāja Visu Latvijai! uz 5% barjeras pārvarēšanu, cik joprojām «nepieradināta» ir daļa no šī NA atzara, nav pamata uzskatīt, ka, tēlaini izsakoties, Dzintaram iespēja novietot auto pie Arsenāla būtu kļuvusi tik ārkārtīgi svarīga. Rezumējot: nevajadzētu NA raksturot kā iekodušos varas pīrāgā tik ļoti, ka žokļi vairs neatlīp.
Pašam nācies kritiski izteikties par NA pārstāvju nereti sasteigto un nepārdomāto komunikāciju, tomēr nevar teikt, ka NA uzvestos kā nelabojams dauzoņa, kas sit zem jostas vietas. Ja NA gribētu lietot patiešām nekorektus paņēmienus, tad apvienība aizstāvību idejai par uzturēšanās atļauju tirdzniecības pārtraukšanu būvētu citādi. Proti: «uz pilnu klapi» tiktu ekspluatēta lielas sabiedrības daļas alerģiskā reakcija pret bankām un to atbildību nekustamā īpašuma burbuļa radīšanā, klāt pierauta nekustamā īpašuma nozare kā līdzvainīgā, un tad borēts, ka atļauju tirdzniecības pārtraukšanu nevēlas bankas un visādi nekustamo īpašumu spekulanti. Ja akcents būtu šāds, NA partneri koalīcijā publiskajā telpā būtu nostādīti krietni neērtākā situācijā par pašreizējo.
Iepriekš minētais nenozīmē, ka NA darbībā nebūtu kritizējamu aspektu. Piemēram, rodas iespaids, ka apvienības līderi īsti netiek galā ar dažām juridisko pakalpojumu sniedzēju grupām planktonā, kas peld ap NA, kuru vēlme tieslietu ministra amatā redzēt citu cilvēku ir tik liela, ka šādu specifisko interešu vārdā šīs grupas mudina NA atstāt valdības koalīciju.
Pieļauju, ka salīdzinājums varētu aizskart NA cilvēkus, bet apvienības situācija atgādina britu liberāldemokrātus. Viņu koalīcijas partneri, konservatīvie, ir veikuši reformas (piemēram, augstākajā izglītībā), kas saturiski neatbilst liberāldemokrātu priekšstatiem. Partijā ir viedoklis, ka tās vadība ļauj konservatīvajiem sev «kāpt uz galvas». Tomēr liberāļi nepamet koalīciju, lai gan tas, iespējams, grauj viņu reitingus, jo tā viņi redz iespēju vismaz daļēji ietekmēt valdības politiku.