Debatēs par reemigrācijas veicināšanu, šķiet, vienprātība ir jautājumā, ka tā nebūs sekmīga, ja Latvijā nebūs darbvietu, kurās maksātu ar citu ES valstu līmeni kaut cik samērojamu atalgojumu. Darbvietas var radīt vai nu pašmāju uzņēmēji, vai ārvalstu investori, veidojot Latvijā ražotnes. Ja runājam par otro grupu, kādi būtu motivējošie argumenti? Ģeogrāfiskais novietojums, samērā zems nodokļu slogs un, jā, samērā lēts darbaspēks. Attiecībā uz pēdējo argumentu gan ir skeptiski vērtējumi, jo: a) ja turpināsim būt «lētā darbaspēka zeme», savus ļaudis atpakaļ tā arī nedabūsim, b) tik lēts šis mūsu darbaspēks nemaz nav, ja salīdzina ar izmaksām Ķīnā utt.
Te nonākam līdz pazīstamā nedēļas izdevuma The Economist tematiskajam pielikumam (19.01.2013.), kas veltīts tieši iemesliem, kāpēc Rietumi izvieto ražotnes Āzijas reģionā. Viens no secinājumiem - zemo algu kā teju vai galvenā argumenta posms tuvojas noslēgumam. Kaut vai tāpēc, ka «lētajā Ķīnā» algas sākušas paaugstināties: laika posmā no 2000. līdz 2005. gadam ikgadējais vidējais kāpums rūpniecības sektorā bijis 10%, 2005.-2010. gadā - 19%. Ķīnas valdība lēmusi, ka tuvākajos gados arī minimālās algas apmēram ik gadu jāpalielinās par 13%. Rezultātā, kā liecina aptaujas, 37-48% no ASV kompānijām ar ikgadējo apgrozījumu virs viena miljarda dolāru gatavojas savas ražotnes celt no Ķīnas atpakaļ uz ASV (protams, papildus darbaspēka izmaksām ir arī citi iemesli, piemēram, saražotā transportēšanas izmaksas, juceklīga valsts politika utt.). Līdzīgi esot Eiropas uzņēmumu gadījumā, tomēr te atgriešanos kavē - un tas ir būtiski! - joprojām smagnējā, uzņēmējiem nelabvēlīgā darba likumdošana.
Respektīvi, domājot, kā piesaistīt ārvalstu uzņēmējus Latvijas ekonomikai, nav «jāspiež» uz vietējā darbaspēka lētumu - svarīgāk nodrošināt saprotamu, prognozējamu tiesisko vidi.