Vērojot, kā tiek veidota politika Latvijā, droši vien daudziem neatkarīgi no politiskajām simpātijām ir rūgtums. Nu kāpēc mums tik smagi iet ar savas valsts veidošanu... Neatkarību atguvām, bet jau divdesmit gadu kuļamies kā pa purvu... Skumju secinājumu variāciju netrūkst. Un tomēr - ne mirkli nenoliedzot problēmas - jāpiekrīt arī tiem, kuri aizrāda: pārāk maz aizdomājamies par to, ko esam sasnieguši. Vai citā aspektā - ja skatāmies uz citām postkomunisma valstīm, Latvijas ceļš ir bijis vēl salīdzinoši veiksmīgs.
Mēs atguvām savu valsti bez lieliem cilvēku upuriem vai bruņotiem konfliktiem (Moldova - Piedņestra, Armēnija - Azerbaidžāna, Gruzija un tās provinces). Nebija pilsoņu kara vienas nācijas ietvaros (Gruzija). Ņemot vērā, ka šādos konfliktos cirstās brūces dzīst ļoti ilgi, tas ir liels ieguvums.
Jā, partijas Latvijā ir apbrīnojami kašķīgas un pārņemtas ar savām specifiskajām interesēm. Tomēr Latvijā tās nekad nav kārtojušas savstarpējās attiecības ar vardarbīgiem līdzekļiem (Armēnija, Gruzija). Partiju skaita un savstarpējās villošanās ziņā arī neesam līderi.
Esam zaudējuši daudz savējo, kuri aizbraukuši. Tomēr jāatgādina, ka 60% no armēņiem dzīvo ārpus Armēnijas, tomēr šīs nācijas identitāte joprojām pietiekami stipra. Mums nevedas ar tādu saticīguma līmeni ar cittautiešiem, kādu vēlamies, savukārt leiši turpina ecēties ar Lietuvas poļu kopienu ne mazāk kaislīgi, un ķildas starp divām ES dalībvalstīm par savu tautiešu stāvokli varbūt ir pat nepatīkamākas.
Protams, var iebilst, ka Igaunija bijusi veiksmīgāka un kāpēc vispār jāsalīdzina Eiropai piederīgā Latvija ar Aizkaukāzu u. tml. Par Igauniju jautājums vietā, savukārt piederība Rietumiem ir slidena tēma - totalitārais režīms vairāku desmitgažu laikā cilvēku domāšanu, ekonomikas struktūru, teritorijas etnisko sastāvu var sapostīt tik pamatīgi, ka divdesmit gadu neatkarības pirms tam nav nekāda garantija. Tāpēc ir pamats teikt, ka PSRS sabrukuma brīdī mēs startējām no līdzīgām pozīcijām. Kur esam divdesmit gadu vēlāk? Pietiekami pavirzījušies uz priekšu. Neaizmirsīsim, ka arī Pirmā republika neieguva nāciju pilnībā apmierinošu saturu nedz piecu, nedz desmit, nedz piecpadsmit gadu pēc 1918. gada 18. novembra.