Maijā un jūnijā sešas Riharda Štrausa Salomes izrādes Londonas Karaliskajā operā diriģēja Andris Nelsons, un pravieša Johanāna lomu tajās atveidoja basbaritons Egils Siliņš. Štrauss ir viens no Andra Nelsona iecienītākajiem komponistiem, taču Salomes erotikas un eksotikas piestrāvotajai pasaulei viņš pieskārās pirmo reizi.
Ekstātiskā vardarbība
Orķestris latviešu diriģenta vadībā skan fantastiski, atklājot Salomes kaislību traģisko spēku, liktenīgo nesavaldību, baudkāri un uzbudinājumu, ekspresīvo un ekstātisko vardarbību. Operas krāsainais, aromātiskais orientālisms Andra Nelsona lasījumā apdullina un ievilina klausītājus Salomes psiholoģisko, patoloģisko konfliktu labirintā, kas atrodas nevis Jeruzalemē mūsu ēras 30. gados (kā Oskara Vailda drāmā, kas ir operas pamatā), bet aptuveni 1900 gadu vēlāk nacistiskajā Vācijā, kur valda fašisms un sadisms.
Šo Salomi Koventgārdena operā 2008. gadā iestudējis skotu režisors Deivids Makvikars. Izrādes vizuālā noformējuma atskaites punkts ir Pjēra Paolo Pazolīni filma Salo jeb 120 Sodomas dienu, kas uzņemta pēc marķīza de Sada grāmatas. Operas scenogrāfijas un art deco stilā ieturēto kostīmu autore ir Esa Devlina. Izaicinošajai greznībai tiek pretstatīta sabiedrības demoralizēšanās un garīgā trūdēšana neilgi pirms Otrā pasaules kara sākuma (Bībeles stāstā par Jūdejas ķēniņa Hēroda valdīšanas periodu tiek akcentēts Romas impērijas noriets, kad antīkās pasaules zemiskie instinkti sadūrās ar nesen dzimušās kristietības morāli).
Divi soļi līdz ellei
Skatuves darbība risinās divos līmeņos: kamēr Hēroda pils augšējā stāvā notiek dzīres, apakšējā stāvā karavīri un sargi izklaidējas ar kailām sievietēm. Šī telpa, kas atrodas divu soļu attālumā no elles, atgādina publisko tualeti, savienotu ar bordeli un lopkautuvi. No augšējā stāva te nokāpj Hēroda pameita princese Salome (vācu soprāns Angela Denoke). «16 gadu veca meitene ar Izoldes balsi,» savas operas galveno varoni raksturoja Rihards Štrauss.
Viņai apkārt ir netikumi un grēki, par to liecina Salomes septiņu plīvuru deja - Deivids Makvikars to iestudē eleganti un graciozi. Tas nav striptīzs, bet Salomes deja pārī ar izvirtuli Hērodu. Viņi iziet cauri septiņām istabām, katrā no tām glabājas ar dažādām Salomes kleitām, bērnības un jaunības epizodēm saistītas atmiņas - nav šaubu, ka Hērods jauniņo Salomi ir seksuāli izmantojis. Par šo deju Hērodam būs jāsamaksā ar pravieša Johanāna jeb Jāņa Kristītāja (Egils Siliņš) galvu. Salome sapņoja noskūpstīt pravieša lūpas, taču Johanāns viņu ir atraidījis.
Sieviete allaž panāk savu
Iegūstot Johanāna galvu, Salome remdē savas psihoseksuālās slāpes. Angelai Denokei fināla monologā - precīzāk, asiņainajā varones un orķestra dialogā - izdodas nospēlēt nežēlīgu, slimīgu jutekliskumu un īstas mīlestības alkas. Salome dzied himnu nāvei un mīlestībai, saprotot, ka viņas pašas bojāeja ir neizbēgama. Princese nimfomāne, princese nekrofile beidzot var noskūpstīt Johanāna aukstās lūpas. Pravieša galva Salomes klēpī ir kā spainis, no kura plūst un plūst asinis. Viņa sajūt mīlas garšu un baudas augstākajā virsotnē mirst.
Mūzikas grandiozitāte savienojumā ar skatuves drāmas nāvējošo naturālismu liek noticēt operas tēliem. Salome šajā iestudējumā nav tikai histērisks, pārāk uzbudināts monstrs - viņa ir sieviete, kura par jebkuru cenu gatava panākt to, ko vēlas. Viņa ir tikpat uzticīga savām emocijām un vēlmēm kā Johanāns kristietības ideāliem. Par savu pārliecību abi mirst.
Egilam Siliņam šajā sezonā Johanāns bija jau otrā loma Koventgārdena operā. Johanānu Egils Siliņš atveido bieži: nākamajā dienā pēc pēdējās Salomes Londonā viņš dziedāja šo partiju Cīrihē. Nākamās sezonas sākumā Egils Siliņš būs dzirdams Salomē Vīnes Tautas operā.