Kā jau pirmajiem, Diena tiem pievērsa lielu uzmanību. 1991. gada 22. februāra Dienas mūzikas rubrikas rakstā Vai redzēsim Rīgā «The Beatles» viens no atmodas laika muzikālākajiem zaļajiem aktīvistiem Juris Vilcāns (1997. gada rudenī viņš noslīka Vidusjūrā) sniedza atskaiti par Nazareth koncertiem Rīgā, sākdams ar konstatējumu, ka jebkura leģenda tiek gaidīta ar piesardzību. «Grupa, kura aktīvi iekļāvās septiņdesmito gadu vidus muzikālajā apritē, daudzu pielūgta, mūzikas kritiķu ne īpaši mīlēta, varēja 1991. gada februārī Latvijā izrādīties neiederīga, leģendāri apsūnojusi un apsūbējusi, anahroniska vai - par ko pēc barikāžu pieredzes bīstamies visvairāk - balagāniska.»
Klasificējis Nazareth kā hārdroka muzikālās strāvas pārstāvi un uzskaitījis tās spilgtākās grupas - Led Zeppelin un Deep Purple (ar pēdējo no abām Nazareth dalībniekiem bija labas attiecības, un Deep Purple basģitārists Rodžers Glovers producēja Nazareth pirmo komerciāli veiksmīgo albumu Razamanaz), Vilcāns pievērsās hārdroka muzikālajai filozofijai: «Jā, hārdroks nekad nav varējis iztikt (arī izvairīties) no līdzsvara otra gala - sātaniskās klātbūtnes, uz basa ostinato, uz vokāla tembru enerģētiskās iedarbības, izšūpodams mūsu nebūt ne augstākās dziņas un atziņas. Roka iedzimtais grēks atkožas nepatīkami - ar izdzīšanu no paradīzes. Un mūzika pārtrauc piederību vienīgi dievišķajām sfērām. Taču ir iegūta atziņa.
Septiņdesmitajos gados parādījās virziens, kas mēģināja vienkāršot šo paradoksālo un pretrunīgo mūziku. Šī virziena vieni no spilgtākajiem bija, piemēram, Slade un arī Rīgas koncertos dzirdētie Nazareth,» mājienus uz Nazareth piederību glemrokam deva Vilcāns. «Varbūt šajā jomā meklējams grupas lielais fanu skaits (Rīgas koncertā kāda trīsdesmitgadīga krievu sieviete man stāstīja, ka savam bojāgājušajam draugam zārkā ielikusi Nazareth plati).»
Lai gan Nazareth slavas gadi jau bija 70. gadu vidus pagātnē, uz Rīgu 1991. gadā vēl atbrauca grupas dibinātāji: neiespējamais čerkstētājs Dens Makkafertijs (McCafferty), basģitārists Pīts Egnū (Agnew), bundzinieks Derils Svīts (Sweet). Un savus fanus nepievīla. «Nazareth prata izvairīties no banalitātes un apšaubāmas kvalitātes efektiem. Koncerts norisa vienā elpā, dramaturģiski vienoti (tam par labu nāca arī valodas problēmas, jo izpalika bieži vien frivolie un muļķīgie dziesmu pieteikumi,» priecājās Vilcāns. «Protams, lieki teikt, ka abi koncerti Sporta pilī bija pārpildīti, neiztika arī bez tradicionāli iereibušiem tīņiem, taču publikas lielākā daļa bija vecāki jaunieši. Koncertturneju pa padomju dižvalsti organizēja Goskoncert, bet tās Rīgas posmu - REMIX producentu grupa. Ilgi, ļoti ilgi Rīgas publika barota ar otrās trešās šķiras zvaigznēm, zvaigznītēm un zvaigžņučiem, vairumā gadījumu - tur, tālajā izplatījumā, jau atdzisušām, kuras vienīgi lielā gaismas gadu attāluma dēļ pie mums izskatās spožas. Nazareth koncerti Rīgā ir lielisks piemērs, kas rosina cerības uz gaišāku nākotni. Koncerta biļetes maksāja vidēji 25 rubļus (t. i., tikai nedaudz vairāk par vienu dolāru. Tātad mūsu koncertu biļetes ir lētākās pasaulē. Cerams, ka to pamanīs Giness.»
Maisam gals bija vaļā: jau 1991. gada maijā Rīgā uzstājās Smokie, jūnijā Jans Gilans (Ian Gillan), drīz bija klāt arī Sūzija Kvatro, bet vēlāk jau bira kā no pārpilnības raga: citu starpā 1996. gadā ZZ Top, gadu vēlāk Mungo Jerry (kura līderi Reju Dorsetu skatoties - varēju tikai nopūsties: kaut es savos 20 būtu varējis tā lēkāt, kā viņš lēkāja savos piecdesmit), un galu galā Rīgas publika kļuva tik izlepusi, ka 2011. gadā eksbītls Ringo Stārs pat nesavāca pilnu Arēnu Rīga, lai gan pirms gadiem divdesmit vietējie bītlu fani to būtu piepildījuši arī tad, ja zinātu, ka Ringo tikai vienu reizi piedzēries pārrāpos pāri skatuvei un pamās ar roku… Šogad mums tuvojas vēl vienas megazvaigznes, par kurām mēdz teikt, ka hārdroks ar viņām sākās un arī beidzās, - Black Sabbath. Cerams, pasaulē lietas neies tik slikti, ka viņus skatīties būs jāspraucas caur barikādēm.