Neafišētā aizsardzības nocietinājumu būvniecība ap Tbilisi ir realitāte, kas apliecina Gruzijas valdības secinājumus par drošības situāciju pēc piecu dienu kara 2008. gada augustā. Iespējams, tas varētu izraisīt neizpratni ne vienam vien Latvijas iedzīvotājam un neapšaubāmi arī Radio SWH plus producentam, kas iebilst pret Krievijas negatīvā tēla ekspluatēšanu. Sevi par žurnālistu dēvējošajam radio darbiniekam varētu piekrist, ka latviešiem no lielās valsts nav jābaidās. Arī gruzīniem nav jābaidās, taču jāzina gan, kādai valstij kaimiņos patiesībā i mēs, i viņi dzīvo. Beidzamo septiņdesmit gadu pieredze daudzus ir padarījusi tramīgus pret Krieviju, un to var arī saprast, jo ciešanas un represijas bijušas gandrīz vai vēl vakar. Tomēr laiks patiešām būtu nomierināties, un labākas sadzīvošanas vārdā vajadzētu aizmirst aizdomas, taču procesi robežas otrā pusē to pagalam neļauj.
Pietrūkst liecību tam, ka būtu uzlabojušās Krievijas un Rietumu attiecības. Ja Maskava nevēlas - tā neizved savus karavīrus no Piedņestras, ja vēlas - ieved lielus armijas kontingentus Gruzijai atņemtajās autonomijās Abhāzijā un Dienvidosetijā, turklāt apgādātus ar modernākajiem uzbrukuma ieročiem. Nevēlas pildīt un arī nepilda vienošanos, kas Gruzijas sakarā noslēgta ar Francijas prezidentu. Un te nelīdz nekas - pat pilnīga NATO attiecību pārtraukšana ar Kremli. Tas Krieviju ietekmēja tikpat maz kā iespējami intensīva sadarbība, kam krievu politiskās elites pārstāvju acīs acīmredzot ir vien formāla nozīme. Redzot teju vai jebkādas ietekmēšanas neiespējamību, alianse izšķīrās par attiecību atsaldēšanu un sadarbības atjaunošanu ar Maskavu, bet Sarkozī aizgāja vēl tālāk un pārdeva desanta kuģus Krievijai. Uz Gruzijas robežas ar separātiskajiem reģioniem gruzīnu teritorijas pusē atrodas ES novērotāji, bet otrpus robežai tos vienkārši nelaiž Krievijas FSB robežsargi.
Līdz ar deviņdesmitajiem gadiem ir aizgājušas cerības uz drīzām demokrātiskām pārmaiņām, bet vēlēšanu process ir evolucionējis tik tālu, ka starptautiskajiem novērotājiem drīzāk vajadzētu atteikties no balsošanas norises apmeklējuma Krievijā. Vienotā Krievija Putina vadībā ir kļuvusi par jaunu PSKP, bet Putins - par jaunu Brežņevu valsts vadītāja amatā. Putina atrašanās prezidenta krēslā nozīmēs ne tikai Ļeņina turpmāku atrašanos pie Kremļa sienas, bet arī šīs valsts ideoloģisku stagnāciju. Taču tā nav tikai Putina, drīzāk - visas sabiedrības problēma. Nav Latvijas spēkos to ietekmēt, taču der ieklausīties Mašina vremeņi solista Andrejs Makarēvičs jaunajā dziesmā par to, ka gaidāma Putina ierašanās apdzīvotā vietā, ko sauc par Holujevo (pakalpība).