Līdz šim bija kā latviešu groziņu vakaros: sanāca draugi kopā katrs ar savu gatavu paketi, un izrādījās, ka plānotajā kopgaldā pirmām kārtām visa kā ir stipri par daudz, turklāt piedāvājums ir vienpusīgs: katram groziņā ir smagsvara militārais komplekss, kas milzu vairumā štancē ārprātīgi smalkus braucamos, peldamos, lidojamos un šaujamos. Lielākas stratēģiskās sadarbības labums būtu ne vien ietaupījumi, bet arī nevajadzīgu pārpratumu novēršana. Ja NATO un ES jau būtu šāda plānošana, varbūt nebūtu izcēlies arī franču Mistral darījuma ļembasts, kam pamatā ir Francijas valdības rūpe sagādāt darbu savam militārajam kompleksam (kas pilnīgi noteikti dublējas ar blakus esošām sabiedroto valstīm) un papildināt budžetu. Integrētākas stratēģijas gadījumā budžeta problēmu varbūt nebūtu nemaz, bet militārā rūpniecība nebūtu tik uzpūsta un prasīga.
Ne par naudu
Kaut Latvijas un mūsu NATO partneru akūtais darba kārtības jautājums ir nauda, īstenībā runa ir par plānošanu jeb stratēģiju. Krīze šai gadījumā kalpo par stimulu arī citādi agri vai vēlu neizbēgamām reformām, kas loģiski prasās klāt pie Rīgā nesen apspriestās un rudenī apstiprināmās NATO jaunās stratēģijas. Līdz ar plašāku drošības definīciju, ko nosaka pēdējā apmēram desmitgadē izkristalizējušies jaunie draudi aizvien globalizētākajā pasaulē, par līdzšinējo augstākā līmenī aplēsta un saskaņota sadarbība ir absolūti nepieciešama.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.