Jāšaubās, vai ir nepieciešams pierādīt, cik nozīmīgas ir vēstures zināšanas (labi, interpretācija) tam, kā mēs - indivīda un plašākas kopienas izpratnē - saprotam sevi un citus. Toties pārsteidz, ka šis modelis «vēsture kā izpratnes instruments» tiek lietots tik apbrīnojami konservatīvi no tēmu izvēles viedokļa. Proti, atkal un atkal tiek apstrādāti faktiski daži «sižeti» atskaites sistēmā Latvija - Krievija. Nav runa par to, ka nebūtu jāsvin, piemēram, 4. maijs - jebkurai kopienai rituāli, kas veicina pašidentitāti, ir nepieciešami. Tāpat nedz var, nedz droši vien vajag ignorēt ikgadējo rituālu ar nosaukumu 9. maijs. Tomēr liekas, ka mēs savu refleksiju auglīgi paplašinātu, ja vēsture publiskajā telpā nesaistītos ar dažiem «datumiem».
Mēģināšu paskaidrot. Vēsturi publiskajā diskursā «ievilkt» ir vieglāk, izmantojot gadadienas, «apaļās jubilejas» utt. Vai mums nebūtu svarīgi šogad parunāt par notikumiem Ungārijā 1956. gadā? Tā nebūtu tikai akadēmiski profesionāla «padarīšana». Kas motivēja ungārus savu zemi pret PSRS tankiem aizstāvēt ar ieročiem rokās, kā šī militārā pretestība tika organizēta (piekritīsiet, ka bruņota pretestība ir kaut kas kvalitatīvi īpašs?). Kas bija tie ungāru sabiedrībā, kas ar slepkavām no PSRS sadarbojās? Kādi ir šo cilvēku likteņi jau vēlāk? Ko ungāriem 1956. gads nozīmē šodien - attieksmē vienam pret otru, pret Krieviju utt.? Un kas notika tā paša gada martā Gruzijā? Armija apspriež masu demonstrācijas; labi, bet atgādināšu, ka runa ir par 1956., nevis, teiksim, 1986. gadu, tā, kā saka, nav joka lieta, iziet ielās tā laika PSRS. Kas deva dūšu tiem pašiem ungāriem desmit gadus pēc PSRS iebrukuma, 1966. gada janvārī, atkal iziet ielās? Tā varbūt ir ļoti savtīga attieksme pret vēsturi, bet man subjektīvi liekas, ka lietderīgāk ir nevis turpināt ecēties par Putina portretiem 9. maija svinībās Rīgā, bet mēģināt labāk saprast ideoloģiskās indokrinācijas mehānismus, pētot, kā pirms 90 gadiem (1926. gadā) Eiropā parādījās autoritāri vai ar autoritārismu koķetējoši režīmi (Grieķija, Polija, Lietuva, Portugāle). Kas radīja priekšnoteikumus, kāpēc parlamentārās demokrātijas līdzsvara mehānismi nenostrādāja?
Iespējams, ka, paplašinot refleksiju ar citu tautu un laiku optiku (atvainojos par socioloģijas žargonu), mums rastos jauni jautājumi un secinājumi pašiem par sevi. Skaidrs, ka ir nepieciešama atbilstoša ekosistēma - profesionāli adekvāti sagatavoti pētnieki, informatīvās platformas utt., lai šī debašu par vēsturi, tēlaini izsakoties, paplašināšana varētu notikt. Tāpēc būtu brīnumjauki, ja politiskā elite šajā valstī vēlīgāk skatītos uz humanitārajam zinātnēm.