Viņa ir uzziedējusi
Šadē nav uzstājusies Eiropā kopš 1993. gada, viņa atļaujas izdot vienu jaunu albumu desmit gados. Dziedātāja mierīgi var iztikt bez koncertēšanas, viņai nevajag spodrināt savu ego slavas staros, Šadē dzīvo laimīgu, noslēgtu dzīvi angļu provincē Glosteršīras klusumā. Iedomājieties, kā 80. un 90. gadu popmūzikas leģenda apstaigā savus lauku īpašumus: koši sarkanas lūpas, mati cieši savākti astītē, ar lieliem riņķiem ausīs. Kad šajā tēlā Šadē parādās uz skatuves Tallinā, laiks apstājas.
Viņa sāk ar jaunākā albuma Soldier of Love (2010) tituldziesmu, kura uzbūvēta uz agresīvu, kareivīgu ritmu fundamenta. Vizuāli koncerts balstīts uz pašas Šadē un grupas mūziķu siluetiem. Tas ir vispārzināms fakts: ja šovs notiek arēnā vai stadionā, akcents ir jāliek uz izteiktu, «ikonisku» siluetu - lai to skaidri varētu saredzēt skatītāji pat tālākajos sektoros. Turklāt Šadē ir studējusi modes dizainu Svētā Mārtina Mākslas koledžā Lononā, tāpēc viņai ir labs priekšstats par to, kā pasniegt sevi visizdevīgākajā rakursā (var arī teikt, ka Šadē ir studējusi modi un tieši tāpēc zina, kā no tās neiziet). Dziedātājas siluets iesaistās dialogā ar siluetiem uz milzīga ekrāna, kas veido skatuves dibenplānu. Šis ir minimālistiski vērienīgs šovs - minimāliem, taču tehnoloģiski sarežģītiem, novatoriskiem izteiksmes līdzekļiem tiek panākts maģisks rezultāts. Pat reducējot figūru līdz melnam siluetam, Šadē tikai pastiprina savu klātbūtnes efektu.
Iestudējuma radošo virsvadību dziedātāja uzticējusi savai ilggadējai domubiedrei fotogrāfei un videoklipu režisorei Sofijai Millerei, ar kuru viņa iepazinās vēl Svētā Mārtina Mākslas koledžā. Sofija Millere koncertam uzņēmusi filmiņas un sarūpējusi grafiku videoprojekcijām, kas aptver skatuvi vairākos slāņos un līmeņos. Šadē koncertā pat gaismas partitūra šķiet īpaši inteliģenta. Režisore atzīst, ka agrāk mūziķe bija pavisam radikāla minimāliste: jo mazāk, jo labāk - tāda ir bijusi Šadē pieeja koncertu noformēšanai. «Jaunajā šovā viņa ir uzziedējusi,» saka Sofija Millere.
Samts un smilšpapīrs
Dziedātāja nepozicionē sevi kā solomākslinieci: Šadē Adu ir grupas Sade vokāliste. Lomas šajā kvartetā ir sadalītas kopš 1983. gada: Stjuarts Metjūmens spēlē ģitāru un saksofonu, Endrū Heils - taustiņinstrumentus, Pols Denmens - basu. Dziesmas viņi sacer visi kopā, katrs skaņdarbs ir briljanta vērts. Gandrīz 30 pastāvēšanas gados ierakstīti tikai seši albumi - nekādas pārprodukcijas. Sade dziesmas un koncerti ir deficīta prece. Grupa nekad nav mēģinājusi pieskaņot savu stilu modes tendencēm mūzikā, Šadē klausījusies Marvinu Geju, Bobu Mārliju un Billiju Holideju un dziedājusi komfortablu džezu un soulmūziku, kas vienmēr izcēlusies ar neaizmirstamām melodijām.
Koncertā kvarteta pamatsastāvam pievienojas vēl pieci mūziķi, kuri rūpējas gan par džezīgiem «džemiem», gan par klubīgām, sintezētām skaņām, kuras ir asākas un stiprākas nekā Sade ierakstos. Klusēšanas gados Šadē ir izdevies saglabāt ne tikai savu aristokrātisko skaistumu un stāju, bet arī balsi, kas ir svarīgākais mūzikas instruments šajā grupā. Tajā ir gan samts, gan smilšpapīrs: šī balss ir maiga un šerpa vienlaikus.
Nekas nav ordinārs
Šadē, kura ir pa pusei angliete un nigēriete, atgādina par savām afrikāņu saknēm, izpildot rituālas dejas. Viņas horeogrāfijā ir nojaušama arī flamenko ietekme (kādu laiku dziedātāja ir pavadījusi Spānijā, kur dzīvoja ar savu toreizējo vīru). Pašā sākumā viņa pateicas klausītājiem par cieņu, pacietību un mīlestību un dzied Your Love Is King. Tuvojoties noslēgumam, Šadē ļaujas hipnotiskajai, intensīvajai himnai No Ordinary Love, kurā apliecina, ka šī nav «parasta mīlestība». Šīs unikālās sievietes pasaulē nekas nav «ordinārs».
Mēs, gandrīz 6000 koncerta apmeklētāju, vārtāmies zālē un tuvplānā pētām Šadē vasaras raibumus dziesmā Kiss of Life. Dejojam melnbaltu tango elektronisko skaņu caurstrāvotajā dziesmā Love Is Found. Izdzīvojam fantāziju par gangsterfilmu tēmām un lidojam virs naksnīgās Ņujorkas dziesmā Smooth Operator. Aizturam elpu, kad saksofona pavadījumā Šadē dzied Jezebel, sēžot skatuves malā. Atgriežamies 80. gadu diskotēkā, kad dūmu mākonī un krāsainu prožektoru gaismās laistās un mirdz The Sweetest Taboo melodija. Šadē izskatās patiesi laimīga, viņa ir pavisam tuvu, taču absolūti neaizsniedzama - fināla dziesmā Cherish the Day dziedātāja paceļas augstu virs skatuves, viņu pārklāj debesskrāpju videoprojekcijas un viņa slejas kā grandioza stēla, līdz pēdējai notij organiska savā perfekcijā.