Dažas a priori bezgalīgas un neauglīgas diskusiju tēmas, piemēram, kādas profesijas pienesums valstij ir kaut nedaudz būtiskāks nekā citu un kurai attiecīgi pienākas zināmas priekšrocības ceļā uz saprātīgu atalgojumu. Policisti, mediķi, skolotāji utt. Uz šādu statusu labprāt pretendē arī tiesneši, kas varētu likties saprotami, ja atceramies, cik daudzi privātpersonu un ekonomikas dzīvi tieši ietekmējoši lēmumi tiek izšķirti tiesā. Tad nu tiesnešu cunfte, apelējot pie tiesu sistēmas neatkarības, vēlas - lai gan paši to, protams, neatzīs - budžeta naudas piešķiršanā būt tādi kā vienlīdzīgāki starp vienlīdzīgiem.
Tomēr uzstādījums ir kļūdains. Nav šaubu, ka, lai tiesnesis būtu neatkarīgs, pildot savus profesionālos pienākumus, viņam jābūt kaut cik brīvam no finansiālajām rūpēm. Tiesa, to pašu var teikt par citām profesijām (ciniski izsakoties, visām, kurās strādājošajam ir iespēja korumpēties). Tomēr vēl būtiskāks ir iebildums, ka atalgojuma un darba kvalitātes savstarpējo saikni grūti iezīmēt, jo nav nosakāms slieksnis, kuru sasniedzot indivīds braši novēršas no kārdinājumiem un ne mirkli nezaudē taisno stāju. 1000 latu mēnesī? 2000? 3000? Nu jau gan vajadzētu pietikt, vai ne? Nu, spriežot pēc dažām epizodēm banku un politikas jomās, arī cilvēks, kurš gadā nopelna miljonu, dažkārt pamanās neveltīt sevi darbam pilnībā vai, vēl trakāk, rīkojas neētiski. Jo apetīte rodas ēdot. Tādēļ kaulēties par algu vajag, tomēr neķeroties pie demagoģijas.