Vai gados vecākiem cilvēkiem darbu zaudēt ir psiholoģiski smagāk nekā jauniem cilvēkiem?
Kaut ko zaudēt ir grūti ikvienam. Jārunā ir par cilvēka spējām tikt galā ar zaudējumu. Tās ir atkarīgas no personības iezīmēm un atbalsta sistēmas tajā vidē, kur katrs atrodamies. Ja runājam par pensijas vecumu sasniegušajiem, pats par sevi šis fakts, ka cilvēks nu ir bez darba, nevar būt pārsteigums un ļoti traumējošs notikums. Teorētiski mēs taču tam gatavojamies visu mūžu. Pareizāk sakot, zinām, ka tā kādreiz notiks: mēs iesim pensijā. Tomēr līdzīgi kā ar citiem zaudējumiem, ar kuriem it kā esam rēķinājušies, šī zināšana var palīdzēt pavisam nedaudz.
Ko darīt, lai tomēr justos labi?
Jāpaskatās patiesībai (zaudējumam) acīs. Jāsāk ar to sadzīvot. Tas sākumā notiek pretojoties, kaulējoties, bēdājoties. Taču kādā brīdī sākam redzēt, ka dzīve turpinās un mēs varam labāk tajā orientēties un funkcionēt, vairs tik ļoti nekoncentrējoties uz zaudējuma apraudāšanu.
Jauniem cilvēkiem, zaudējot darbu, ir vieglāk - vēl ir iespēja visu dzīvi mainīt. Vecumā tas šķiet mazāk iespējami.
Pieņemt vecuma ierobežojumus - reālu fizisku nespēku vai kontroles zudumu pār notiekošo - ir smags uzdevums. Tomēr spēja tikt galā ar to un saglabāt dzīvesprieku, rūpēties par sevi un citiem ir personības spēka un psiholoģiskā brieduma rādītājs.
Daudzi pensijas vecuma cilvēki arī tagad tomēr turpinās strādāt. Kā var izskaidrot to, ka viņi gatavi atteikties no lielas daļas pensijas un atpūtas, lai tikai saglabātu darbu?
Pirmajā brīdī lēmums palikt darbā kādam var būt atbildes reakcija uz nupat saņemto informāciju. Tāda kā sargāšanās pieņemt visas izjūtas, ko izraisa konkrētais valdības vai priekšniecības paziņojums. Iespējams, ir vieglāk tikt galā ar situāciju, kurā cilvēkam patiesībā ir maz izvēles iespēju.
Trauksme un neziņa par nākotni un pamatots paļāvības trūkums var likt cilvēkam pieņemt lēmumu turēties pie darba, pat ja šāda izvēle izskatās neracionāla. Tomēr jāpadomā arī par to, ka, liekot dzīvē visu uz vienas kārts - darbu -, pastāv risks palikt tukšā. Ja esam atļāvušies dzīvot, nekopjot attiecības ar tuvākajiem, neatvēlot laiku sev, savām sirdslietām ārpus darba, skrienot garām tiem iedvesmas un mierinājuma avotiem, kas mums ir līdzās dabā un kultūrā, var nākties maksāt ar smagu vilšanos, depresiju, aizvainojumu un veselības traucējumiem.
Ko cilvēkam gados darbs dod, ja neskaita nepieciešamību iztikt? Bieži dzirdēts, ka cilvēks visu mūžu smagi strādā un ilgojas, ka pensijā nu gan atpūtīsies! Taču, kad pensija pienāk, par šo iespēju nemaz vairs nepriecājas.
Darbs ir iespēja justies vajadzīgam, neaizstājamam, kompetentam. Tas dzīvei piešķir smaržu un garšu. Tomēr pārlieka turēšanās neaizstājama darbinieka pozā cienījamā vecumā var liecināt, ka cilvēks baidās pārslēgties uz tādu dzīves plūdumu, kas viņam būtu piemērotāks vecuma dēļ. Ja pašcieņa un mīlestība pašam pret sevi tiek balstīta tikai uz tām kompetencēm, ko var apliecināt darbā, tad var teikt, ka šāds cilvēks nav izpildījis to mājas darbu, kam bijis atvēlēts viss mūžs, - viņš nav gatavs skaisti novecot.
Skaisti novecot, tas ir...
Lēnprātība un dzīves pieredzē balstīts viedums ir vērtības, kas cienījama vecuma ļaudis dara vajadzīgus un neaizstājamus viņu tuvākajā lokā. Būt cilvēkos ir iespējams arī ārpus darba dzīves!
Kā uzmundrināt darbu zaudējušo?
Ir ļoti labi, ja iespējams pārrunāt, ko šīs pārmaiņas cilvēkam nozīmēs. Vai būs iespējams nopirkt zāles? No kā būs jāatsakās, un kā to var kompensēt? Tas mazinās bailes un dos pleca sajūtu. Cilvēkiem, kuriem tagad būs jāpārtrauc darba gaitas, varu ieteikt neatraidīt jaunās paaudzes rūpes un palīdzību. Ne katrs cilvēks ir gatavs šādai interesei par sevi. Īpaši, ja radis būt pašpietiekams un ar grūtībām tikt galā pats.
Kā gluži ikdienišķā nozīmē dzīvot tālāk, lai nekristu depresijā?
Atrast jaunu saturu gadiem pierastajai dzīvei! Vairāk laika atvēlēt sev pašam - veselības uzturēšanai, interesei par dzīvi, praktiskām lietām un rūpēm, kultūrai, politikai vai dabai.
Pārtikušās valstīs mītošie pensionāri neraujas strādāt. Vai tas nozīmē, ka viņi daudz mazāk izjūt vecuma vientulību?
Domāju, ka daudz neatšķiramies no citiem planētas pilsoņiem. Vai arī atšķiramies ar to, ka vairāk uzņemamies atbildību par vecākiem, redzot, ka valsts nespēj savus solījumus pildīt.
Atrast savu filozofiju, lai pārdzīvotu notiekošo, pašlaik gluži vienkārši ir dzīves nepieciešamība.